Tradicionālajā kultūrā, kur katra lieta tiek redzēta arī kā simbols, laiva dabiski var būt kā viens no cilvēka ķermeņa simboliem, tāpat kā arī citi transporta līdzekļi. Lai gan laivai ir arī sava sevišķa vieta šajā simbolu grupā ar to, ka tā var pārcelt “otrā krastā”. Un tas saista laivu arī ar īpašo ceļvedi, ar guru, vai ar konkrētā cilvēka sargātājdievību, vai vienkārši dievību – pavadoni. “Otrais krasts” arī šeit var parādīties vairākās nozīmēs. Tā ir cilvēka sastapšanās ar alternatīvām pasaulēm ikvienā iespējamā nozīmē. Sākot no ikdienas transformācijām jaunā kvalitātē, līdz zemes dzīves atstāšanai un visbeidzot arī līdz pašrealizācijai, Mokšai vai Nirvānai. Katrā šajā gadījumā pārcēlāji un pavadoņi ir dažādi.
Protams, mūsu ikdienišķais dzīves ceļš arī saistās ar laivu. Un šajā nozīmē, ja skatām diezgan plašo laivas braukšanas tautasdziesmu spektru mūsu dainu krājumā, varētu teikt, ka simtu jūdžu dieniņā, divi simti naksniņā tas nozīmē arī nodzīvot dzīvi ar pietiekamu pievienoto vērtību. Ieguldīties dzīvē tā, lai redzami vai neredzami, bet būtu tomēr sasniegts kāds būtiskais labums, būtiskā pievienotā vērtība. Tam nav obligāti jābūt kaut kam ārēji novērojamam, citiem cilvēkiem atpazīstamam, bet iekšēji tā mums patiesībā taču arī ir nepieciešamība. Atceroties to pašu Šteinzalca sniegto mistiskā jūdaisma ideju par pasaules dārzu, kurā katram ir savs stūrītis jākopj, un tikai viņš var to sakopt. Ja neesi sakopis, nāksies pārdzimt no jauna un mēģināt vēlreiz.
30776-2
Simtu jūdžu jūriņâ,
Simtu durvju stenderišu,
Ikkatrâ stenderê
Ira zelta atslēdziņa.
Jūra, kas ir pati pasaule, bezgalīgais pasaules okeāns, satur neizmērojamas vērtības, bet tās nav tās redzamās, tās ir tās, kas mazliet aiz kadra. Un tāpēc arī “divi simti naksniņā”, jo nakts ir tā, kas ir mazliet aiz kadra – ne redzamajā sfērā. Piemēram, Krija jogā tiek uzskatīts, ka nakts meditācija ir vērtīgāka nekā dienas, tieši tāpēc, ka meditācijā mēs meklējam to, kas ir aiz kadra.
30881-0
Teci, mana oša laiva,
Simtu jūdžu dieniņâ,
Simtu jūdžu dieniņâ,
Divi simti naksniņâ.
30805-0
Laivenieki bāleliņi,
Ņemiet mani laiviņâ,
Es māceju smalki irt,
Iet laiviņa līgodama
Vēl viena svarīga ideja šajā dainās ir par to, ka Tu vari labi irt ar airiem, bet vienalga ātrums, ko iegūsti ar airiem, nav salīdzināms ar to, ko Tu iegūsti ar buru. Un bura neprasa tādu piepūli. Tāpēc uztvert dzīves inteliģenci ir vitāli svarīgi. Šajā sakarā jāatzīmē, piemēram, Mahariši Maheš Jogi vienmēr uzsvērto viegluma izšķirošo lomu meditācijā – viegli, viegli, meditācija – kā viegluma māksla pieneņu pūkas pieskārienā. Milzīga piepūle reti sniedz labāko rezultātu. Vai precīzāk arī piepūlei jābūt brīvībā, sasprindzinās tikai tas, kas nepieciešams, visu pārējo atbrīvojot. Sportists, kas uzstāda pasaules rekordu, tajā brīdī skrien no iekšējās brīvības, viegli. Jā, tur ir ielikts spēks, bet vienlaikus tur ir atbrīvotas visas barjeras, noņemti visi slogi. Un tikai tad ir rezultāts.
3069-0
Kāda koka ta laiviņa,
Ta iet visu neirama?
30770-0
Jūra prasa smalku tīklu,
Laiviņ’ baltu zēģeliti;
Uzvelk baltu zēģeliti,
Iet laiviņa vizedama.
Bura – spēks, kas dzen uz priekšu laivu ar buru, ir ārējs spēks. Un tas spēks ir vējš, vējš tā ir tā pati prāna vai grieķu pitagoriešu un platoniķu, bet vēlāk arī kristīgo mistiķu pneuma (elpa), kas ir arī Gars. Vēja mātei pieci dēli, bet arī Pērkonam pieci dēli. Protams, mēdz būt arī cits skaits, bet viena no interpretācijām jebkurā gadījumā ir tā, ka tās var būt arī piecas prānas. Un nav pat būtiski, vai tā ir bijis vai nav bijis domāts. Simbolu pasaule joprojām strādā, un tās robežas var brīvi pārplūst un sniegt arī jaunas pievienotās vērtības. Vēji, tas ir stihiju spēks, bet tas ir arī Gara spēks. Tur arī ir tas resurss, kur mēs varam meklēt kaut ko vairāk, lai Lielais Darbs uz priekšu tiek.
Un nakts šeit ir klusuma zona, arī tāpēc “divi simti naksniņā”, klusumā noris pašas svarīgākās lietas. Praktiski visas senās tradīcijas, pat primitīvākais šamanisms uzskata, ka miegs ir tikai citas darbības zona, bet mēs tur esam joprojām ar savu apziņu, mums ir jābūt tur ar savu apziņu, un darbības miegā ir tikpat būtiskas, ja ne būtiskākas, kā darbības nomoda apziņā. Austrālijas aborigēniem viss esošais ir tikai viņu senču sapņi. Sapņi ir tie, kas rada.
Daudzās tibetiešu budistu ikonās (un arī mēdz būt dažās Austrumu baznīcas kristiešu ikonās) ikonas vienā augšējā stūrī redzams Mēness, otrā stūrī Saule. Viena no nozīmēm tam ir sievišķo un vīrišķo enerģiju balanss, kurš nepieciešams, lai mēs varētu būt tīrajā apzinātībā, bet otra nozīme ir, ka mums būtu jābūt apziņas klātesamībai gan nomoda, gan miega apziņā, dienu un nakti, gan sapņu miegā, gan dziļajā miegā, jo pilna apzinātība dziļajā miegā faktiski nozīmē augstas apziņas līdzsvara un apzinātības formas sasniegumu.
Ja pievēršamies šādām Austrumu baznīcas ikonām, tad vēl ir vērts pieminēt, ka nereti tās ir ikonas, kur galvenā persona, vai tā būtu Jēzus māte vai pats Jēzus vai kāds svētais, vēl piedevām ir attēlota tā sauktās “vesica piscis” resp. “zivs pūšļa” formas aurā, kas dabiski saista ar šo Kosmisko ūdeņu kā dzīvības avota ideju. Kā saka vairāku ASV universitāšu reliģiju vēstures mācību spēks un vienlaikus iesvētīts lama Dr. Džons Reinoldss (lama Vadžranatha) – “visur ir viena un tā pati ideja, gan Austrumos, gan Rietumos, atšķirības ir nebūtiskas”. Tās ir tikai ārējās formās, tiem, kam interesē iekšējie saturi, viss ir viens.
“Ir skaisti, kad vienotība palielinās” – Dr. Ferbers