04/12/07

Teksti un raksti par visdažādākajām tēmām, kas ir saistīti vai nav saistīti ar tradīciju...

Dievmātes Orantas ("Lūdzošās") attēli sastopami jau pirmo kristiešu katakombās - tie ir vissenākie Dievmātes attēli. Orantas klasiskie attēli, kā to parasti tēlo Bizantijas stila baznīcās līdz šai dienai, ir ar augšup paceltām rokām, bet romāniskajā tradīcijā ir sastopams arī šis variants ar saliktām rokām. Tāpat tiek runāts par liecībām, ka "Esi sveicināta, Marija..." kā citāta no Lūkas 1.28 un 1.42 apvienojums ir lietots jau agrīno kristiešu periodā vismaz kā ticības apliecības sveiciens. Ir precīzas liecības, ka jau agrajos Viduslaikos izteikums lietots kā garīgās prakses formula tiklab vienkārši atkārtošanai kā arī ar ceļos mešanos un zemošanos, tieši ikdienas praksē. Sveiciena pēdējā daļa pievienota kā katoliskās ticības apliecība 16.gs. protestantu atdalīšanās un ticības juku laikā.

Augstāk redzamais attēls ietver vēl arī citus ar Tradīciju saistītus simbolus - kā 12 zvaigznes ap Orantas galvu un vīnogulājus ar vīnogu ķekariem. 12 zvaigznes kā Debesu valdnieces simbols atspoguļo 12 zodiakālos zvaigznājus un Garīgā principa valdīšanu pār tiem. Domājams, ka var to interpretēt arī tādējādi, ka "cilvēks uz ceļa" (bet kristiānisms kā antīkā ezoterisma pasniegšana masām vismaz teorijā paredz un apliecina cilvēka viennozīmīgu nostāšanos uz garīgo meklējumu ceļa, skat. Dante Aligjērī "Dievišķās komēdijas" ievadā), "labestīgais cilvēks" - kā arī ir ticis tulkots vārds "kristietis" - vairs nav pakļauts bezkontroles stihiskiem dabas spēkiem, bet pirmkārt garīgajam principam, kas tos pārvalda. Vīns, vīnogu sula savukārt tiek tulkots tradicionāli kā garīgās esences, kas ir klātesoša visā, universālās garīgās enerģijas simbols, kas arī ir tā, kas vienīgā var atvest cilvēciskās būtnes atpakaļ pie Garīgā sākuma. Tā ietver sevī garīgās esamības saldmi un tradicionāli to uzskata kā Dievišķā sievišķo aspektu. Bet patiesība, protams, ir daudz dziļāka par šīm aprobežotajām runām.

1. Jēzus sutras

2. Fragments no "Dzīves stāsta sutras"

3. Budistu principi pēc Olkotta "Budistu katķisma" Augusta Deglava tulkojumā (20.gs. sākums)

4. Vantalas vārdi

5. Fragmenti par Idhi no Olkotta "Budistu katķisma" Augusta Deglava tulkojumā

6. Budisms kā reliģija - kā tas notiek

7. Fragmenti no Paulu Koelju "Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju"

8. Aleksandras Deividas-Neelas fragments par korejiešu budistu klosteri

9. Sogjal Rinpočes padomi meditācijā

10. Padmasambhavas mistiskā ceļa pakāpes - pēc A. Deividas-Neelas

11. Manu likumi - vecākais cilvēces likumu krājums

12. Paramahamsas Hariharanandas domas

Jēzus sutras.

 Jēzus sutras ir 8 autentiski Ķīnas nestoriāņu kristiešu svētie teksti, kurus atrada Duņhuanas alu klosteru bibliotēkā 19.gs.beigās un kurus gandrīz tūliņ pēc atrašanas arī nogādāja Eiropā, bet kuri pēc tam ir nogulējuši nespeciālistiem (un droši vien arī speciālistu vidē par tiem bija zināms tikai ļoti šaurā lokā) nepieejami vairāk kā simts gadus un tikai tagad ir sākusies šo tekstu tulkošana angļu valodā. Bez šiem 8 tekstiem no nestoriāņu kristiešu mantojuma vēl ir zināms tikai viens teksts – tā saucamā „Pieminekļa sutra” - īss nestoriāņu kristiešu (ko Ķīnā sauca par „Gaismas reliģiju”) vēstures atstāsts Ķīnā, ko atrada vēl 1623.gadā iekaltu akmenī senajā Ķīnas galvaspilsētā un nogādāja jezuītu mūkiem misionāriem un kurš sniedz liecības arī par šo daudz vēlāk atklāto pārējo sutru ķīniešu tekstu rašanās vēsturi, tā kā tiešām nevar būt nekādu šaubu par to autentiskumu un viņu nozīmību.

Šobrīd angļu valodā ir iznākušas jau divas grāmatas, ar un par Jēzus sutrām masu lasītājam, no kurām viena jau notulkota arī krievu valodā. „The lost sutras of Jesus” by Ray Riegert, Thomas Moore un Martin Palmer „The Jesus sutras: Rediscovering the lost scrolls of Taoist Christianity”. Abas pēc 2000.gada. Arī Internetā man izdevās jau atrast brīvi pieejamus divu no šo astoņu sutru tulkojumiem angļu valodā – klusēšanas barjera beidzot ir sabrukusi. Nav saprotams, kāpēc priekš tā bija vajadzīgi 100 gadi. Laikam jau bija aprindas, kuras ļoti negribēja publicitāti ap šo jautājumu.

Mazliet par sanskrita vārda „sutra” nozīmi – burtiski tas nozīmē „diegs” (šajā kontekstā varam atcerēties arī latviešu tautas dziesmas par dziesmu tīšanu kamolā). Ar šo vārdu apzīmē zināmas kategorijas svētos tekstus Vēdiskajā tradīcijā (kā, piemēram, Patandžali „Joga sutras”) – parasti tie ir teksti, kas sastāv no īsām, ļoti kodolīgām sanskrita frāzēm, kam ir tiešs sakaras ar reliģisko praksi, un kurus bieži tiešā veidā arī izmanto reliģiskajā praksē. Un tāpat arī zināmu grupu budistu tekstu – parasti ar Budas tiešo runu (kā, piemēram, „Dimanta cietās Augstākās Patiesības sutra” vai „Sirds sutra” vai arī tādus, kas satur doktrīnas izklāstam būtiskus stāstus par Budas iepriekšējām inkarnācijām, kā, piemēram, „Sutra par Gudrību un muļķību” utml.) Krieviem ir izteiciens „putjevodnaja njitj”, tieši tādā nozīmē var saprast arī vārdu „sutras” attiecībā uz reliģiskajiem tekstiem Austrumos vispār un arī šī vārda lietošanu senajiem nestoriāņiem attiecībā uz Jēzus mācību.

Rejs Rigerts ar Tomasu Mūru savas grāmatas nobeigumā saka, ka zināt tikai vienu reliģiju nozīmē nezināt nevienu. Vērojot galēja fanātisma pārņemtus, tiklab Rietumniekus, kā Austrumniekus – vieni savas vienīgās patiesības sludināšanas vārdā gatavi melot bez mitas it kā nezinātu par ko viņu svētajā grāmatā ir sacīts, kas ir melis un melu tēvs, otri uzbrūk bez sirdsapziņas pārmetumiem pat tiem cilvēkiem, kas nesavtīgi un riskējot ar savu dzīvību mēģina viņu problēmu pārņemtajai sabiedrībai patiešām palīdzēt nevairoties nogalināt pilnīgi neaizsargātus un nevainīgus cilvēkus un viesus, kas viņu pašu svētajos tekstos ir viens no lielākajiem iespējamajiem noziegumiem, liekas, ka tiešām tā arī ir. Jēzus sutras nāk pie mums no 6. – 7. gs. kā teksti, kas apvienojuši sevī gan kristīgās, gan budisma, gan daoisma koncepcijas un viegli un bez problēmām lieto tādus Austrumos vispārpieņemtus reliģiskus pamatjēdzienus no sanskrita kā dharma (kosmiskais likums, dabas pamatprincipi, reliģija visplašākajā nozīmē vispār) vai karma (cēloņu un seku princips). Interesanti, ka attiecībā uz Kristus dzīvi niansēs ir diezgan būtiskas atšķirības no sinoptisko evaņģēliju sniegtās versijas. Zemāk fragments no „Dzīves stāsta sutras”, iekavās ir pievienoti daži komentāri...

Fragments no „Dzīves stāsta sutras”.

„... Un tajā laikā Vienotais piedzima Eifratas zemē, Jeruzalemes pilsētā. Viņš piedzima kā Pestītājs un pēc 5 gadiem sāka sludināt Dharmu. Vārds, ko Viņš sludināja visai dzīvai radībai – darīt labu un būt labestīgiem. Kad viņam bija 12 gadu, viņš atnāca pie Jordānas un tur gribēja attīrīties un atgūt savu garīgo dabu (viena no daoisma pamatkoncepcijām ir koncepcija par savas garīgās dabas atgūšanu). Kopā ar gudro Jāni viņš veica iegremdēšanos Jordānas ūdeņos. Jānis dzīvoja akmeņainā tuksnesī, nedzēra vīnu un neēda gaļu (skaidrojumus par to, ka grieķu valodā vārds, ko sinoptiskajos evaņģēlijos parasti tulko mūsdienu valodās, ka „siseņi”, patiesībā var tikt tulkots arī kā „akāciju augļi” ir sastopams literatūrā, līdz ar to domājams, ka šajā punktā tekstam patiesībā nav domstarpību ar sinoptiskajiem evaņģēlijiem, arī agrīno kristiešu vientuļnieki Tuvajos Austrumos parasti piekopa veģetāru dzīves veidu, skat. piem. „Filokalia”). Zaļi augļi un medus bija viņa barība, ko deva viņam zeme. Daudzi nāca pie Jāņa lai izrādītu viņam godu un klausītos viņa sprediķus. Kad atnāca Jēzus, tad Jānis atveda Viņu pie Jordānas, lai Viņu kristītu. Un nomazgājies Mesija izgāja no ūdens un Nesatraucamais Gars nolaidās kā balodis no debesīm un bija Viņam līdzās. Un atskanēja balss no tuksneša: „Mesija ir mans Dēls. Visas dzīvas būtnes klausīs Viņu. Viņa domas un nodomi – darīt labu un sniegt labestību un laimi” (laime, draudzīgums, labestība - fundamentālās cilvēkā attīstāmās kategorijas budismā, ko tas mantojis no vēl agrākās Sankhjas un Jogas mācībām Vēdiskajā tradīcijā). Un rādīja Mesija katram, ka sekošana Debesu Valdniekam ir debesu ceļš (debesu ceļš – viens no apzīmējumiem, ko lieto arī daoismā nemirstīgo ceļa apzīmēšanai un ko simbolizē dzērves). Un lūk, visām dzīvajām būtnēm apakšējā pasaulē bija jāatstāj kalpošana elkiem. Un katram, kurš dzirdēja šos vārdus, bija jāatstāj visi citi elki un pielūgsmes objekti, jāatsakās no ļauna un jādara labais.

Un lūk, no 12 līdz 30 gadiem Pestītājs meklēja un atrada ļaudis ar sliktu karmu un mācīja viņus, kā sekojot labuma ceļam, izlabot karmu. Savācis 12 skolniekus Viņš rūpējās lai palīdzētu citiem cilvēkiem viņu ciešanās. Viņš cēla augšā mirušos, dziedināja kropļus un nevarīgos. Aklie kļuva redzīgi pēc Viņa gribas, kropļi sāka staigāt, no apsēstajiem izdzina Viņš ļaunos garus. Nevarīgie un slimie tiecās pie Viņa, lai tikai pieskartos Viņa apģērbam un izdziedinātos.

Visi, kas dara netaisnus darbus, kas nav nostājušies uz labestības ceļa un kam nav ticības Debesu Kunga sprediķim, visi netīrie un savu labumu uz citu rēķina meklējošie, nedabūs grēku piedošanu un netaps glābti.

Burta ticīgie, kas kalpo elkiem, vīna dzērāji un gaļas ēdāji, deva viltus liecības pret Viņu. Viņi gaidīja, kad varēs Viņu nogalināt. Bet daudzi nāca pie Viņa un ticēja Viņam, un burta ticīgie nevarēja nogalināt Pestītāju. Un lūk, šie cilvēki ar ļaunu karmu domāja ļaunu pret Viņu. Izlikās par patiešām ticīgiem un mēģināja nogalināt Viņu izmantojot likumu, bet nevarēja atrast kā lai to izdara. Tad sāka apvainot Viņu un apsūdzēt lielā zemes pārvaldnieka priekšā. Bet, kamēr viņi meklēja ļaunu pret Viņu, Viņš darīja labestības darbus un sludināja vēl lielākā uzcītībā....”

Budistu ticības pamata principi.
 

Budistu katķisms - Henrija S. Olkotta (Augusta Deglava tulkojums - līdz ar
paskaidrojumiem un aizrādījumiem)... 157. - 160.lpp

...visa budistu pasaule vienojusēs vismaz par šo četrpadsmit mācības gabalu
saturu.
1.Budistiem pienākas paciest it visus cilvēkus bez izņēmuma, rādīt tiem
saudzību un brālīgu mīlestību un katram loceklītim iz dzīvnieku valsts parādīt
savu negrozāmo žēlsirdību.
2.Pasaules visums attīstījies, nav radīts, tajā valda likums un nekāda dieva
patvarība.
3.Patiesības, uz kurām budisms atbalstās, ir dabiskas. Tās ir... vienu pēc otra
sekojošās kalpās jeb pasules periodos (laikmetos) mācītas no zināmām
apskaidrotām būtēm, sauktiem BUDDHA's; vārds BUDDHA nozīmē "apskaidrotais".
4.Ceturtais mācītājs tagadējā Kalpā bija Sakya Muni jeb Gotama Buddha, kurš
priekš apmēram 2500 gadiem dzimis kādā Indijas karaļa dzimtā. Viņš ir
vēsturiska persona un viņa vārds ir Siddharta Gotama (Gautama).
5.Sakya Muni mācīja, ka nezināšana rada paģērējumus, neapmierināti paģērējumi
ir cēlonis atkal piedzimšanai un tā ir atkal cēlonis skumjām. Un tādēļ lai
atsvabinātos no skumjām, vajag izbēgt no atkārtotas piedzimšanas; lai no tās
izbēgtu, tad vajag izdzēst paģēri, un lai izdzēstu paģēri, tad vajag novērst
nezināšanu.
6.Nezināšana uztura ticību, it kā atkārtota piedzimšana būtu vajadzība. Ja ir
novērsta nezināšana, tad šādu atkārtotu dzimšanu - kā pašnolūku - nevērtība
tiek skaidri saredzēta un arī vislielākā mērā sajusta vajadzība, pieņemt tādu
dzīvi, caur kuru lai tiktu atcelta vēlreizīgu piedzimšanu nenovēršamība. -
Nezināšana arī rada maldinošo un neloģisko priekšstatu, it kā cilvēkam būtu
viena vienīga dzīvošana, tāpat arī vēl kādu citu maldību, it kā šij dzīvošanai
sekotu tādi dzīves apstākļi, kuros valda negrozīgi prieki vai mokas.
7.Visas šīs nezināšanas novēršana panākama caur nemitīgu vingrināšanos visu
aptverošā altruismā, attīstot ieskatu un gudrību domāšanā un iznīcinot
paģērējumus pēc zemiem personīgiem priekiem.
8.Tā kā griba uz dzīvi ir cēlonis atkārtotām dzimšanām, šīs atkārtotās
dzimšanas mitējas, kad šī griba ir dzēsta un atsevišķā būte, kura sevi
piepildījusi caur meditāciju [dzīļu aplūkošanu], sasniedz pašu augstāko miera
stāvokli, kuru sauc Nirvāna.
9.Sakya Muni mācīja, ka nezināšanu novērst un skumjas aizdzīt var attīstot
četras "cēlās patiesības", kuras aptver:
1)Esamības postu.
2)Izcelšanās cēloni postam, kurš pastāv iekš pastāvīgi atjaunota paģērējuma,
lai apmierinātu savu "es", pie kam nekad nav iespējams galvot, vaj šis mērķis
tiks sasniegts.
3)Šī paģērējuma iznīcināšanu vaj novēršanos no tā.
4)Līdzekļus kā sasniegt šī paģērējuma iznīcināšanu. Līdzekļi, uz kuriem viņš
aizrādīja, saucas "cēlā astoņkārtējā teka", proti: īsta ticība, īsta doma,
īstais vārds, īstais darbs, īstā dzīves kārtība, īstie centieni, īstā iegāda,
īstā nogremdēšanās (apcerē).
10.Īstā nogremdēšanās (meditācija) noved pie apskaidrošanas jeb attīsta tās
budaiskās īpašības, kuras snauž ikvienā cilvēkā.
11.Budisma būtība, kā tā no paša Tathagata (Buddha) sastādīta, ir:
Atstāties no visiem grēkiem.
Iegūt tikumu.
Šķīstīt sirdi.
12.Pasaules visums padots cēlonībai, pazīstamai kā "Karmai". Ikvienas būtes
nopelni un vainas agrākajās esamībās, nosaka viņas stāvokli tagadējā dzīvē. Tā
tad ikviens jau iepriekš pats sagatavojis tos cēloņus un sekas, kurus tas tagad
piedzīvo.
13.Kavēkļus, iegūt labu Karmu, var novērst, ievērojot sekošus priekšrakstus,
kuri atronas budistu morāles likumos, proti: 1)Nenokauj! 2)Nezodz! 3)Nenododies
aizliegtai dzimuma kopdzīves baudai! 4)Nemelo! 5)Nebaudi apreibinošas zāles vaj
dzērienus. Vēl pieci citi baušļi, kurus še nav vajadzīgs uzskaitīt, jāievēro
tiem, kuri ātrāk nekā caurmēra laji grib tikt pie pestīšanas no posta un
atkārtotām dzimšanām.
14.Budisms brīdina no māņticības vieglprātības. Gautama Buddha mācīja, ka
vecāku pienākums, mācīt bērnus zinātnē un literatūrā. Viņš mācīja arī, ka nekad
lai netic ko, kas sacīts no kāda gudraja, rakstīts kādā grāmatā vaj
apstiprināts no tradīcijām, ciktāl tas nesaskan ar prātu.

Vantalas vārdi.

Fragmenti no Budistu katķisma par Idhi (spēkiem).

337. Vai ir kas sacīts par to, ka Buddhas miesa izstarojusi spožu gaismu?
Jā; tas bija dievišķs spīdums, kurš caur viņa svētuma spēku tika raidīts uz āru
no viņa iekšienes.
341. Vai arī citas personas izstaroja šādu gaismu?
Jā, visi Arahati; un patiešām, samērā ar personas garīgo attīstību, šī gaisma
mirdz arvien stiprāk un skaidrāk.
346. Kā Hindu’si viņu sauc?
Tedžas; starojumu, kas no viņa izplatās, tie nosauc Prakaša.
349. Vai šis gaismas izstarojums ir brīnums vai dabiska parādība?
Dabiska parādība.... tāds piemīt netik vien kā visām cilvēcīgām būtēm, bet arī
dzīvniekiem, kokiem, stādiem un pat akmeņiem.
350. Kāda sevišķa īpašība tam ir pie kāda Buddha vai Arahata?
Spožums ir nesalīdzināmi gaišāks un plašāks, nekā pie citām būtēm un
priekšmetiem. Tas izteic viņu augstāku attīstību Iddhi spēkā. Gaisma redzēta
starojam Ceilonas dagobās, kurās esot ieslēgtas Buddhas relikvijas.
351. Vai arī citu reliģiju piekritēji ārpus budisma un hinduisma tic šādai
gaismai?
Jā; uz visām kristīgo mākslinieku gleznām tēlota šī gaisma, kā tā mirdz ap
svēto miesām. Tāda pat ticība atronama arī citās reliģijās.
368. Vai budisms atzīst, ka cilvēkam pēc savas dabas var būt kādi apslēpti
spēki, ar kuriem tas varētu izsaukt parādības, kuras parasti nosauc
par „brīnumiem”?
Jā; bet tie ir dabiski un ne pārdabiski. Tos var attīstīt caur kādu zināmu
sistēmu, kura attēlota mūsu svētās grāmatās, piemēram „Visuddhi Marga”.
369. Kā šo zinātnes zaru sauc?
Viņas vārds Pali valodā ir Iddhi-vidhanāna.
370. Cik veidu šādiem spēkiem?
Divi: Laukika, t.i. tāds veids, pie kura spēks, kas izceļ šādas parādības,
palaikam tiek sasniegts caur askētisku vingrināšanos, ņemot palīgā kvēpināmos
līdzekļus, uzsakot mantras (burvības vārdus) vai caur citiem ārējiem
līdzekļiem; otrais veids „Lokottara”, pie kura attiecīgais spēks tiek sasniegts
caur iekšēju pašattīstīšanos, un tas aptver visu un katrā ziņā vairāk, nekā
parādības no Laukika Iddhi.
371. Cik šķirām cilvēku ir šādi spēki?
Pakāpeniski tie attīstās ikvienam, kas taisa cauri zināmu gaitu askētu praksē...
372. Vai šie Iddhi spēki var iet zudībā?
Laukika var iet zudībā, bet Lokottara, ja tā reiz iegūta, nekad. Reizi iegūta,
Lokottara zināšana nekad neies zudībā un vienīgi caur šo zināšanu Arahats izzin
Nirvānas absolūto (brīvo) stāvokli. Šo zināšanu iegūst dzīvojot
cēlo „astoņkārtējās tekas” dzīvi.
373. Vai Buddham bija Lokottara Iddhi?
Jā, pārpilnīgi. Buddhas gudrība un vara ir bezgalīga. Viņu nosauc
Sammāsambuddha, tādēļ, ka dievu un cilvēku pasaulē viņš tiek ieskatīts par to
augstāko.
374. Un vai arī viņa mācekļiem tie bija?
Jā, dažiem, bet ne visiem vienādā mērā: spēja, iegūt šos apslēptos spēkus, ir,
raugoties pēc indivīdiem, ļoti dažāda.
376. Vai cilvēks šos spēkus iegūst uz reizu, vai maz pamazām?
Normālā kārtā tie attīstās pamazām, kad māceklis caur veselu virkni dzimšanu
(esamības periodu) arvienu vairāk iegūst kundzību pār savu zemo dabu.
377. Mēģini man attēlot pakāpes, kas seko (viena otrai) Lokottara attīstībai
iekš Iddhi?
Ir sešas pakāpes, kuras sasniedzamas Arahatam; kas vēl augstāku par tām,
sasniedzams vienīgi Buddham.
381. Kādi ir tie četri līdzekļi, lai sasniegtu „Iddhi”?
Griba, piespiešanās, garīga attīstība un izšķirība starp taisnību un netaisnību.
383. Vai Buddha sludināja, lai atklāti izsauc šādas parādības?
Nē; viņš cieši ieteica no tām atturēties, tādēļ, ka viņas ļoti viegli var
sacelt jukas, to cilvēku galvās, kuri nav iepazinušies ar attiecīgiem
principiem. Tās arī pavedina savus īpašniekus tās izrādīt, lai apmierinātu
lieku ziņkārību vai arī pašu lepnību. Bez tam vēl tādas parādības var izsaukt
arī maģiķi un burvji, kuri iepazinušies ar Laukiku, jeb Iddhi zinātņu zemāko
veidu. Katra uzpūtība no mūsu puses par pārdabiskiem spēkiem pieder pie
nepiedodamiem grēkiem. (Tevidža Sutta)
384. Tu runāji par kādu „deva”, kurš parādījies princim Siddhārta dažādos
veidos. Ko budisti tic attiecoties uz zināmiem veidiem šādu neredzamu
elementāru būtību, kurām sakars ar cilvēci?
Tie tic, ka ir šādas būtības, kuras apdzīvo pašas savas pasaules jeb sfēras.
Budistu mācība saka, ka caur iekšēju pašattīstību un uzvaru pār zemo dabu,
Arahats sasniedz augstāku pakāpi, nekā pats bīstamākais no šiem devām, kuru
zemākās šķiras tas var dabūt apakš sevis un tās kalpināt.
385. Cik šādu devas veidu ir?
Trīs: Kāmāvačara (tie, kuri vēl atrodas kaislību varā); Rupāvačara (kāda
augstāka šķira, kura paturējusi vēl savu individuālo veidu); Arupāvačara (pēc
tīrības pakāpes tā augstākā šķira, kura arī svabada no materiālām formām).
386. Vai mums no tiem kāda jābīstas?
Tam, kuram tīra un līdzjūtīga sirds un drošs gars, nav ne no kā
jābīstas; ...tomēr dažiem tiem ir vara spīdzināt tiklab netīros, kā arī tos,
kas viņus piesauc.
 

Budisms kā reliģija - kā tas notiek

Saskaņā ar Buddhas norādījumiem visiem budistiem jāievēro vismaz pieci pamatnoteikumi, noteikumi priekš visiem neatkarīgi no viņu stāvokļa budistu kopienā, jeb minimālā noteikumu pakete - tā saucamā Panča-Šila:

nenogalināt, nezagt, nemelot, nepiekopt nelikumīgu seksu un neapreibināties.

Pastāv arī mazliet stingrāka 10 baušļu sistēma - nenogalini, nezodz, nepārkāp seksuālās dzīves noteikumus (kas ietver ne tikvien nepārkāpt laulību mūsu izpratnē - daudzās budistu zemēs praktizēja daudzsievību un izpratne par likumīgu un nelikumīgu seksu stipri atšķīrās no Rietumu civilizācijas uzskatiem - kā nepārkāpt daudz sarežģītāku noteikumu paketi, piem. nenodoties seksuālām attiecībām reliģisko svētku laikā, noteiktos laikos attiecībā pret dabas un astronomiskām parādībām utt.), nemelo, neaprunā, nerunā rupji, netērē laiku tukšām runām, neiekāro svešu mantu, neizpaud naidu, domā cēli.

Priekš mūkiem un mūķenēm, kas reliģijas kopšanu izvēlējušies par savu dzīves mērķi, jāievēro daudz vairāk noteikumu. 227 noteikumi mūkiem un 311 mūķenēm. Tie ir Patimokkha noteikumi Vinaja Pitakā - Tipitakas, budistu svētā kanona, pirmajā grozā. Tie iedalās noteikumos, kuru pārkāpšanai seko izraidīšana no kopienas, noteikumos, kas nosaka saistību ar kopienu, nedefinētos noteikumos, noteikumos par to, kas var mūkam piederēt un par grēksūdzi, ticības noteikumos, noteikumi par paziņošanu (ir lietas, kas mūkam kopienā jāpaziņo, ja kaut kas tāds notiek), noteikumi par disciplīnu un mācīšanos, noteikumi par disputiem.

Dzīve kā budistam sākas ar Patvēruma pieņemšanu. Patvēruma pieņemšana nav tikai vienreizēja akcija kā plaši zināmās formulas atkārtošana - "es pieņemu Buddhu kā savu patvērumu, es pieņemu Dharmu (garīgo likumu, reliģiju visplašākajā nozīmē, Buddhas mācību) kā savu patvērumu, es pieņemu Sanghu (kopienu, ar ko saprot visu svētu cilvēku kopienu no budisma sākumiem) kā savu patvērumu", pali valodā attiecīgi "Buddham šaranam gaččhami, dhammam šaranam gaččhami, sangham šaranam gaččhami" - un attiecīgais rituāls, bet viena no ievadpraksēm, ko atkārto daudzkārtīgi. Vadžrajanas budisma novirzienā to saista ar 100 000 lielajām paklanīšanās ceremonijām (pilnīga izstiepšanās līdzīgi kā zemošanās katolicismā, ko parasti izpilda apejot kādus svētus objektus - stupas, svētvietas pa apli, dodoties svētceļojumā vai kāda svēta objekta priekšā meditācijā vai fiziski).

Fragmenti no Paulu Koelju "Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju"

"Tā gudrība tiek attaisnota no visiem viņas bērniem.", Lūkas evanģēlijs, 7:35.

Reiz spāņu misionārs apmeklēja kādu salu, kur sastapa trīs acteku priesterus. Kā jūs lūdzat Dievu? - mācītājs jautāja. Mums ir tikai viena lūgšana, - atbildēja viens no priesteriem. - Mēs sakām: "Tu esi Trīs, un mēs esam trīs. Tad esi žēlīgs par mums." Skaista lūgšana, - misionārs atzina. - Taču tā nav gluži tāda, kādu Dievs vēlētos dzirdēt. Es jums iemācīšu daudz labāku lūgšanu. Svētais tēvs priesteriem iemācīja kādu katoļu lūgšanu un turpināja savas gaitas. Pēc vairākiem gadiem viņš ar kuģi devās atpakaļ uz Spāniju un pa ceļam vēlreiz apmeklēja salu. Jau iztālēm viņš pamanīja pludmalē priesterus un pamāja tiem. Priesteri tūlīt cēlās kājās un pa ūdens virsu devās pie mācītāja. Tēvs! Tēvs! - viens no tiem sauca tuvodamies kuģim. - Iemāci mums vēlreiz Dievam tīkamo lūgšanu! Mēs esam to aizmirsuši. - Tas nekas, - bilda misionārs, pārsteigts par redzēto brīnumu. Un lūdza Tam Kungam piedošanu par savu neapķērību, jo viņš nebija sapratis, ka Dievs runā visās valodās.

Šis nostāsts visnotaļ spilgti ilustrē to, ko esmu centies pavēstīt ar šo grāmatu. Mēs ļoti reti pamanām, ka neparastais ir tepat līdzās. Brīnumi notiek ik uz soļa, Dieva zīmes rāda mums ceļu, un eņģeļi lūgšus lūdzas lai tos uzklausa, - bet mēs nekam nepievēršam uzmanību, jo esam mācīti ievērot noteiktus likumus un rituālus, lai vērstos pie Dieva. Mēs atsakāmies saprast, ka Dievs ir tur, kur mēs Viņam ļaujam ienākt. Pievēršanās tradicionālajām reliģijām ir ļoti nozīmīga, tās sniedz mums iespēju dalīties lūgšanu un Dieva godināšanas pieredzē. Taču garīgā pieredze vispirms ir mīlestības īstenošanas pieredze, un mīlestībai nekādi likumi nepastāv. ...

...- Dievs tiešām ir mīlestība. Bet tiem, kas labāk izprot lietas būtību, Viņš ir Jaunava.

Es iesmējos pilnā kaklā. Kad atkal paskatījos uz draugu, viņš bija drūms un nopietns - jokiem te nebija vietas.

- Jaunava izprot pilnīgas atdošanās noslēpumu, - viņš turpināja. - Daudz mīlējusi un cietusi, Viņa mūs atbrīvo no sāpēm. Gluži tāpat, kā Jēzus mūs atbrīvoja no grēka.

- Jēzus bija Dieva Dēls. Jaunava bija parasta sieviete, kas bija svētīta Viņu nevainīgi ieņemt, - es atbildēju, cenzdamās nogludināt smieklu vētru un apliecināt, ka cienu viņa ticību. Par ticību un mīlestību nav jāstrīdas, jo sevišķi tik skaistā pilsētiņā kā šī.

... - Viņa taču bija parasta sieviete, viņai bija arī citi bērni. Bībelē rakstīts, ka Jēzum bijuši divi brāļi.

Kas attiecas uz Jēzus nevainīgo ieņemšanu, jārunā par ko citu - ar Mariju sākas jauns Dieva mīlestības laikmets, nākamais posms. Viņa ir kosmiskā līgava, Zeme, kas atveras debesīm un ļauj sevi apaugļot.

Tādējādi, pateicoties drosmei pieņemt likteni, viņa paver Dievam ceļu uz Zemi un kļūst Lielā Māte. ...

- Viņa ir Dieva sievišķā seja. Viņai ir pašai sava dievišķība.

... tev jāzina, ka šī sieviete - Dieviete, Jaunava Marija, jūdu Shechinah, Lielā Māte, Izīda, Sofija, kalpone un kundze - parādās visās reliģijās. Viņa ir bijusi aizmirsta, aizliegta un tērpta arvien citās drānās, bet viņas kults turpinājies no tūkstošgades uz tūkstošgadi un nonācis līdz mūsdienām.

Viena no Dieva sejām - tā ir sievietes seja. ...

- Viņa ir klāt Bībeles pirmajā daļā, kur Dieva gars lidinās virs ūdeņiem, un Viņš tos novieto zem un virs zvaigznēm. Tās ir Zemes un Debess mistiskās precības.

Viņa ir klāt arī Bībeles pēdējā daļā: "Un Gars un līgava saka: "Nāc!" Un, kas to dzird, lai saka: "Nāc!" Kam slāpst, lai nāk; kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.", Jāņa Atklāsmes, 22:17

- Kāpēc Dieva sievišķās sejas simbols ir ūdens?

- Nezinu. Bet viņa vienmēr izmanto ūdeni, lai parādītos. Varbūt tāpēc, ka Viņa ir dzīvības avots. Arī mēs rodamies ūdenī un pavadām tajā deviņus mēnešus.

Ūdens ir sievietes spēka simbols, tāda spēka, ko nespēj iegūt pat visizglītotākais un nevainojamākais vīrietis. ...

- Ikvienā reliģijā vai tradīcijā Viņa parādās savādāk - bet vienmēr parādās. Tā kā es esmu katolis, es Viņu uztveru kā Jaunavu Mariju. ...

Aleksandras Deividas-Neelas fragments par korejiešu budistu klosteri

...Es braucu uz Koreju. Manā priekšā ver durvis korejiešu gudrības klosteris "Panja-an", kas apslēpts pašā mežu sirdī. Kad es nonācu pie tā ar lūgumu par īslaicīgu patvērumu, ceļš bija pilnīgi lietu izskalots. Panja-ana mūki to remontēja. Jauns mūks, ko klostera priekšnieks sūtīja uzzināt, kas es tāda, apstājās pie viena no strādniekiem, kas bija tāds pats netīrs kā visi citi, goddevīgi paklanījās un pateica dažus vārdus. Uzrunātais atspiedās uz lāpstas, uzmanīgi uzlūkoja mani un pamāja ar galvu par piekrišanas zīmi. Un atkal ķērās pie darba, vairs nepievēršot man itin nekādu uzmanību. Tas ir galvenais starp mūkiem - paskaidroja mans pavadonis. Viņš piekrita dot jums istabu.

Nākošajā dienā, kad es atkal ierados Panja-anā, mani aizveda uz pilnīgi tukšu istabu. Bija domāts, ka uz grīdas paklāta sega būs dīvāns, bet ceļa soma kalpos par galdu. Jongdenu izvietoja vienā istabā ar jaunu mūku, kas bija tajā pašā vecumā. Arī tajā istabā nebija nekādu mēbeļu, ja neskaita grāmatu plauktiņu.

Klostera režīms paredzēja 8 stundas meditācijas (četrus seansus pa divām stundām), citas 8 stundas bija mācībām un fiziskajam darbam un vēl 8 stundas miegam, atpūtai un ēdienreizēm.

Katru rītu ap trijiem no rīta pa visām telpām izstaigāja mūks un modināja visus ar grabekli. Tad visi salasījās kopējā istabā, apsēdās ar seju pret sienu un iegrima meditācijā.

Barība klosterī bija pati askētiskākā - rīss bez aizdara un nedaudz vārītu dārzeņu. Dārzeņi bija ne vienmēr, ne reti bija tikai rīss.

Klosterī nebija aizlieguma sarunāties kā trapistiem, bet mūki ar runātīgumu neizcēlās. Viņi nejuta vajadzību sarunāties nevēloties izkliedēt enerģiju ārējām izpausmēm. Viņu domas bija aizņemtas ar pašanalīzi, bet iekšējā skata priekšā vienmēr atradās Buddas tēls.

Sogjal Rinpočes padomi meditācijā

...Sākumam savācieties un izveidojiet kontaktu ar savu iekšējo "klusuma vietu"; ja jūs būsiet tur, meditācija sāks pamazām atklāties. Vienkārši atveriet savu iekšējo plašumu un ļaujiet visām jūsu domām un jūtām pierimt. Vēlāk, kad jūs pielietosiet kādu nebūt metodi - kā piemēram, sekošanu elpošanai - ar tādu pieeju jums būs vieglāk būt vērīgam. Nemēģiniet tik daudz sekot elpošanai, cik patiešām sakust ar elpošanu. Par koncentrācijas objektu var izvēlēties arī kādu priekšmetu, kā ziedu, Buddas tēlu vai mantras skanējumu. Bet sākumam labāk par visu ir aptvert savu iekšējo telpiskumu un sagaidīt savas debesīm līdzīgās dabas rīta ausmu. Domājiet par sevi kā par debesīm, kas ietver sevī visu Visumu. Kad sēžat, lai viss norimst un nomierinās, un lai viss jūsu pretrunīgais "es" ar visu savu neīstumu un nedabiskumu izšķīst, un tad izlauzīsies jūsu patiesā daba. Jūs uzzināsiet kādu sevis paša pusi, kas ir patiesāka un īsta - savu patieso "es". Jo vairāk jūs to izzināsiet, jo vairāk jūs atklāsiet sevī sākotnējo labo un kļūsiet tam tuvāks. Visa meditācijas jēga ir tajā, lai pierastu pie šīs savas puses, par ko jūs esat aizmirsuši. Tāpēc arī saka: "meditācijas nav, ir pierašana". Pierašana pie kā? Pie savas patiesās dabas, jūsu Buddas dabas.

Lūk tāpēc "Lielās pilnības ceļā" (Dzogčen), kas ir augstākā un galīgā Buddas mācība, mūs aicina "iegūt prāta dabas mieru un nemainību". Vienkārši mierīgi sēžiet, un lai visas jūsu domas un priekšstati izšķīst jūsu prāta būtiskajā dabā. Tas ir līdzīgi tam kā izklīst mākoņi vai migla, un lūk atklājas tīra debess, un tajā spīd saule - priecīgi un gaiši. Kad viss izkliedēsies līdzīgi mākoņiem vai miglai, jūs sajutīsiet savu patieso dabu, jūs sāksiet "dzīvot". Tad jūs to pazīstat, un tajā brīdī jums ir patiešām labi. Tas nav līdzīgi nekādai citai labklājības sajūtai, ko jums iespējams ir gadījies just agrāk. Tas ir patiesa, neliekuļota labā avots, kurā jūs iegūstiet dziļu miera, apmierinājuma un pārliecības par savu patieso dabu sajūtu.

Mēs bieži runājam par nepieciešamību darīt "labo" un par atturēšanos no ļaunuma, un dažādas reliģijas arī runā par morāli un ētiku. Bet lieta ir tajā, ka kamēr jūs neesat saskārušies ar sākotnējo labā avotu, būt labam ir visai sarežģīti, jo jūsu sirdis nav pilnīgi iegremdētas tajā. No otras puses, kad jūs patiešām saskarsieties ar savu apgaismoto dabu, ar apgaismības apziņas sirdi (bodhičitta), tad viss, kas vien parādīsies jūsu prātā, pēc savas būtības būs svētīgs. Tāpēc meditācija - tā ir pamatatslēga ētiskajām problēmām....

Ja praktizējot meditāciju mēs varam sasniegt rāmu prāta stāvokli un vienkārši uzturēt šo stāvokli, tad kaut kas mums atklāsies - labais vai prāta daba. Tehnisku paņēmienu - tādu kā sekošana elpai - jēga ir palīdzēt jums to atklāt.

Padmasambhavas mistiskā ceļa pakāpes - pēc A. Deividas-Neelas

1. Pēc iespējas daudz lasīt par dažādām reliģijām un filosofijas virzieniem. Ieklausīties, ko par dažādām doktrīnām saka mācīti cilvēki un pašam izmēģināt daudzas skolas.

2. Līdzīgi ērglim, kas lielā augstumā vērīgi noskatās un tad zibenīgi krīt un izrauj vienu aitu no ganāmpulka, izvēlēties no visām mācībām vienu vienīgo.

3. Palikt pazemīgam, uzvesties neuzkrītoši, necensties iegūt kādu īpašu godu un cieņu cilvēku acīs. To starp lai aiz šīs neuzkrītošās uzvedības ir gars, kas lido daudz augstāk par pasaulīgo spēku un slavu.

4. Būt vienaldzīgam pret visu pasaulē. Turēt sevi tādā veidā kā kas pagadās ēdoši suņi vai cūkas. Neredzēt nekādas atšķirības starp materiālās pasaules priekšmetiem. Ne no kā nevairīties un ne pēc kā netiekties. Vienādi vienaldzīgi pieņemt bagātību un nabadzību, uzslavas un nopēlumus, nešķirot tikumību un netikumību, cēlu rīcību un zemisku rīcību. Nejusties sagrauts ne par ko un nenožēlot neko, bet arī nepriecāties un nelepoties par saviem sasniegumiem.

5. Bezkaislīgi un nesatraucami pieņemot dažādus uzskatus un dzīvo būtņu dažādu uzvedību, saprast, ka tāda ir lietu daba un tā izpaužas visa dzīvā aktivitāte. Vienmēr palikt mierīgam. Skatīties uz pasauli kā skatās cilvēks no pašas augstākās virsotnes uz tālu lejā esošām ielejām un virsotnēm.

6. Tiek uzskatīts, ka 6.pakāpi nevar aprakstīt ar vārdiem. Tā ir pakāpe, kas atbilst Tukšuma uztverei, ar ko lamaisma terminoloģijā apzīmē "neizsakāmo realitāti".

Manu likumi - vecākais cilvēces likumu krājums

II.1. Lai jums top zināma šī sirds svētītā dharma (garīgais likums), - gudrie, tikumīgie, no ienaida un kaislībām brīvie tai seko.

II.54. Barība turama godā, bez nicināšanas ēdama, saņemama ar pateicību, - to redzot, ir izbaudāms prieks un apmierinājums.

II.55. Godā turēta barība vienmēr dod spēku un sparu, bet apnicināta nokauj ir vienu, ir otru.

II.56. Ēdiena atliekas citam nav dodamas, ēdiens nav baudāms starp maltītēm, tāpat ir jāvairās pārēsties, kā arī jāšķīstās, maltīti beidzot, lai varētu turpināt gaitas.

II.57. Pārmēru ēstais nenāk par labu: liedz ilgu mūžu un debesis iemantot, kavē garīgus nopelnus vairot, - pārmēru ēdējs ļaudīm nav tīkams, tāpēc lai izvairāties to darīt.

II.93. No tiesas, caur pieķeršanos nāk grēks, un ļaudis iemanto panākumus, pievārēdami pieķeršanos.

II.94. Baudot kāroto, alka nav slāpējama, bet tieši tāpat kā uguns, kurai pielieta eļļa, vēl vairāk pieņemas.

II.95. Viens iemanto jutekļu baudas, cits atsakās no tām visām, - atsacīties no kārotām lietām tomēr ir svētīgāk nekā tās iegūt.

II.96. Minētie locekļi grēko, pēc baudām tiekdamies, - savaldīt tos var ne tik daudz ar varu, cik mūždien pēc sajēgas tiecoties.

II.97. Nedz Vēdu mācība, devība, upuri, nedz arī askēze vai atturība nekad neļaus iemantot panākumus, ja cilvēks ir jutekliskuma samaitāts.

II.98. Kas dzirdēdams, skardams vai redzēdams, baudīdams garšu vai saozdams nepriecājas un neskumst, tas turams par jutekļus savaldījušu.

II.99. Bet, ja kaut viens loceklis aizslīd no varas, tad gudrība tādam kā ūdens no vaļā atstāta maisa nenovēršami izlīst.

II.100. Locekļus savaldīdams un turēdams prātu sev varā, tad sasniedz viņš visus mērķus, pat nenovārdzinot miesu.

II.110. Neticis jautāts, lai neskaidro citam, tāpat arī tam, kurš nav jautājis pareizi, - gudrais, kurš sajēgai pieder, lai šaisaulē sevi tur tāpat kā mēmais.

II.112. Kur nepazīst dharmu (garīgo likumu), nedz pārticību, nedz, ļaunāk, pat nolikto paklausību, tur svētītā sajēga nemēdz būt sējama, tāpat kā auglīga sēkla - zemē bez dzīvības.

II.117. Tas lai goddevīgi tiek vienmēr sveicināts, kas tev skaidro par pasaulīgo, par Vēdām un tāpat par Brahmu.

II.119. Nav guļams un sēžams, kur gulēt un sēdēt mēdz vecāki ļaudis. Sēdošs vai guļošs lai ceļas un vecāko godina, kad tas nāk iekšā.

II.121. Kas paradis vecākos turēt godā un allaž tos sveikt, tas vairo sev četrus - mūžu, gudrību, slavu un spēku.

II.126. Tāds brahmanis mācītam vīram nav sveicams, kas nejēdz sveicienu atņemt, - tāds šūdram ir līdzīgs.

II.136. Manta, raduraksti un vecums, kā arī svētdarbības, kas darītas noliktā kārtā, un, piektkārt, svētītā zinība - visi šie pieci ir godināšanas vērti, turklāt katrs nākošais turams lielākā vērtē par iepriekšējo.

II.145. Vēdu zinību devējs ir desmitkārt godājamāks par padoma devēju, tēvs ir simtkārt godājamāks par Vēdu zinību devēju, māte turpretim ir tūkstoškārt godājamāka par tēvu.

II.146. Bet no diviem tēviem - dzīvības devēja un Vēdu sajēgas devēja - Vēdu sajēgas devējs ir godājamāks, jo caur Vēdu sajēgu piedzimst šajā saulē un arī pēc nāves dzīvo. (šī panta jēga ir, ka garīgais skolotājs kā garīgais tēvs ir godājamāks par fizisko tēvu).

II.161. Pat nokļuvis postā, lai nedari pāri un nevairo ļaunu nedz darbos, nedz domās, lai neņem draudīgas valodas mutē, lai nerunā neprotamu.

III.42. Nevainojamā laulībā ļaudīm nāk pasaulē nevainojami pēcnācēji, peļami piedzimst peļamā laulībā, tālab nav slēdzamas peļamas laulības.

III.56. Kur sievietes godā, tur dievi līksmo, bet tur, kur tās netur godā, tur visas svētdarības paliek bez labuma tikpat kā nedarītas.

III.57. Tā saime, kur sievietes skumst, drīz vien iznīkst, bet tā kur sievietes neskumst, - tā vienmēr zeļ.

III.60. Tai saimē, kur vīrs ir mierā ar sievu un sieva ar vīru, tur allaž pieturas labklājība.

III.104. Tāds aplamnieks namturis, kurš to vien meklē kā pārtikt no sveša, tas nākošreiz piedzimst par lopu maizes devējam.

III.105. Pēc saulrieta atnācis viesis nav padzenams, - laikā vai nelaikā nācis, lai nepaliek nemielots namtura mājā.

IV.141. Pāri nav darāms nedz tādam, kuram trūkst vai arī ir lieks kāds no locekļiem, nedz arī nemācītiem vai veciem, vai neglītiem, nabagiem, vai arī zemākas kārtas.

IV.158. Vīrs, kurš nav skaudīgs un tic, - tāds nodzīvo desmit gadu desmitus, pat ja to nesargā laimīgas zīmes.

IV.240. Vientuļa pasaulē nāk katra radība, vientuļa mirst un vientuļa bauda svētīgo un tāpat ļauno darbu augļus.

IV.246. Pacietīgais un pazemīgais, kas nezaudē neatlaidību, kas vairās no ļauniem ļaudīm un nedara ļaunu nevienam, kam vien ir dvaša, - tāds, kas tā dzīvo, reiz iemantos debesis, savaldot jutekļus, būdams devīgs.

Paramahamsa Hariharananda - domas...

Jūs esat atnākuši šeit lai kļūtu labāki un lai vairāk uztvertu savu iekšējo Es.

Kamēr jūs nesēdēsiet savas dvēseles tuvumā un nejutīsiet, ka esat pārveidoti, jūs nezināsiet savu patieso dabu.

Iekšējais Es ir gara manifestācija cilvēka formā. Tas ir pēdējais un augstākais spontānās evolūcijas radošais process.

Koncentrācija ir tas klauvējiens, kas atver dabas vārtus un ļauj izplūst gaismas plūdiem.

Ja darot darbu jūs novērojat savu elpu, jūs būsiet vienmēr realizējies un garīgs.

Apvienojiet savu dvēseli ar Bezgalīgo pirms katras darīšanas, tās laikā un arī pēc tam. ... Patiesībā mēs neesam individuāli apziņas viļņi, kas būtu atdalīti no kosmiskās apziņas jūras, mēs esam pats okeāns.

Brīnumaino Dieva dzīvības spēku apklāj divdesmit četri rupjie elementi tieši tāpat kā elektriskās strāvas spēku vadītāja materiāla vadā apklāj izolators.

Krija joga sniedz nekavējošas lietošanas iespēju kā maksa skaidrā naudā, nevis kā maksa ar čeku, kam nepieciešama konvertējamība.

Uztvert dvēseli ķermenī un visā universā ir pirmā un paša augstākā līmeņa meditācija.

Krija joga ir pareizas elpošanas zinātne.

Te ir tik daudzas reliģijas, halucinācijas, spekulācijas, iztēles un suģestijas. Kad tas viss priekš jums pazūd, jūs sasniedzat Dieva realizāciju.

Mēs ēdam banāna mizu, un mēs aizmetam banānu prom.

Sekojiet Skolotājam simtprocentīgi un pilnīgi dabiski jūs gūsiet panākumus dzīvē.

Garīgo zināšanu dāvana ir patiesa vērtība, ko Meistars sniedz skolniekam negaidot neko pretī.

Ņemiet līdzdalību manā garīgajā bagātībā. Ņemiet tik daudz, cik vien jūs varat paņemt.

Kaut arī elektriskā lampa ir izslēgta, elektrība turpina pastāvēt un elektriski lādētas daļiņas ir tajā klātesošas. Tieši tāpat kaut arī mūsu ķermeņu lampas dzīvo garīgā tumsā un cilvēku vairums nevar uztvert dievišķo gaismu, dievišķā esamība, dvēsele vienmēr ir klātesoša.

Dzīve ir kā kokosrieksts, kas ir ietverts cietā čaulā, bet gatavs tikt atvērts no augšas.

Gudrais dzīvo tagadnē un neietekmējas ne no pagātnes, ne nākotnes.

Meistars un māceklis ir vienmēr kopā katrā elpā. Sajūtiet un uztveriet Meistara klātbūtni jūsos.

Ja nav jūras, nav arī viļņu, bet jūra turpina pastāvēt arī tad, ja viļņu nav. Tieši tāpat dvēsele turpina pastāvēt arī tad, kad atsevišķā ķermeņa vilnis iet bojā. Mēs atstāsim savus iznīcīgos ķermeņus, bet mūsu neiznīcīgais ķermenis pastāvēs vienmēr.

Dvēsele ir ikvienas cilvēciskas būtnes patiesais Skolotājs.

Katru reizi, kad jūs ieelpojat, tā ir jauna dzimšana.

Pazemība ir garīgās dzīves stūrakmens.

Sekojiet Meistaram un esiet meistari.

Prakses unce ir daudz vērtīgāka kā teoriju tonnas.

Ja vēlaties pārcelties pāri upei un ja jūs liksiet vienu kāju vienā laivā, bet otru kāju otrā laivā, laivas, protams, sasniegs otru krastu, bet visai droši tas nenotiks ar jums.

Esiet savs paša guru.

Ja jūs vēlaties meditēt, jums jāsargās no ego identifikācijas un jāļaujas Meistaru mācībām. Pieņemiet garīgo Skolotāju un saglabājiet ticību un uzticību viņam vai viņai.

Meistara - mācekļa attiecības ir mūžīgas.

Ja jūs vēlaties garīgu izaugsmi, jums ir jāizmaina savas dzīves.