Par zelta zirni latviešu folklorā

Par Zelta zirni - attels

 

Lietuviešu zinātnieks Gintaras Beresņēvičius savā pirms desmit gadiem veiktajā pētījumā “Lietuviskā meditācija un kontemplācija. Lietuva un Austrumi” [Kultūros, filosofijos ir meno institutas] norāda, ka neapšaubāmi var konstatēt vairāku lietuviskajā tradīcijā pastāvējušu kontemplācijas un meditācijas pieeju variācijas. Viņš raksta: “to salīdzināšana ar atbilstošiem Austrumos pazīstamiem apziņas atbrīvošanas stāvokļiem dažkārt ir pāragra, bet citos gadījumos pati ‘uzprasās'”. Turklāt savos piemēros viņš vairākkārt norāda uz materiāliem, kas attiecas uz kuršiem, kuru klātbūtne, kā zināms, bagātināja gan latviešu, gan lietuviešu tautas. Gribētu teikt, ka aplūkojot latviešu folkloras un tradīciju bagāto materiālu varam to pašu apgalvot par mūsu latvisko mantojumu. Un runa varētu būt pat par ievērojamu variāciju daudzveidību.
Viena no šādām variācijām, domājams, ir atrodama arī tā saucamajās “zelta zirņa” tautasdziesmās. Dainām par zelta zirni ir visai daudz versiju un virkne dažādu sižetisko līniju, kas varētu liecināt par kādreizējo tēmas nozīmību.

Ozols auga jūriņā
Sidrabiņa lapiņām.
Tur Saulīte savas meitas
Sidrabā’i kaldināja.
Bij dzirdētis, neredzētis
Tik vendīgs’i ozoliņš.
Zīda saknes, vara zari,
Sidrabiņa lapiņām.
Es pārsviedu zelta zirni
Pār sidraba ozoliņ’,
Lai tas skrēja skanēdams
Pa zariņu zariņiem.

Vispirms, tautasdziesma runā par ozolu kā kosmisko koku. Taču šis koks vienlaikus ir arī mūsu iekšējās pasaules koks, jo viss, kas pastāv lielajā kosmosā, tieši tāpat pastāv arī mikrokosmosā atbilstoši senajam formulējumam – “kā augšā tā apakšā un kā apakšā tā augšā”. Senajā tradicionālajā pasaules skatījumā tas ir universāls princips (skat., piemēram, Mircea Eliade “Shamanism. Archaic Techniques of Ecstasy”). Cilvēki sen pirms modernās fizikas principu atklāšanas saprata analoģiju likuma klātesamību un universālo nozīmi dabā un cilvēkā. Taču tradicionālajā kultūrā analoģiju likumu arvien vispirms attiecina uz pašu cilvēku. Tai trūkst moderno instrumentu ārējās pasaules izpētei, toties nekad nevar trūkt iespēju apcerēt iekšējo dzīvi.

Bhagavadgītā par šo koku ir teikts: “Ar saknēm augšup, ar zariem lejup, Ašvattha uzskatāms par nepārejošu; himnas ir viņa lapas, kas to zina, tas zina Vēdas” 15.1. Aplūkojot mūsu nervu sistēmas uzbūvi, vai gan pirmajā tuvinājumā tā neatgādina koku. Kokveida struktūras, kā to norāda arī Edgars Imants Siliņš savā grāmatā “Lielo patiesību meklējumi”, ir vispār vienas no visizplatītākām struktūrām dzīvajā dabā dažādos tās līmeņos.
Tomēr par kosmisko koku, kas vienlaicīgi ir iekšējais koks, mums ir daudz citu, sižetiski visai dažādu, tautasdziesmu. Īpašais šajā konkrētajā tautasdziesmā ir tieši zelta zirņa aspekts. Kas tas par zelta zirni? Ko tad nu tur cilvēks tā ņem un met? Daži varbūt teiks, ka runa ir par Sauli vai konkrētāk par Saules diennakts kustību, jo kosmiskais koks izpaužas kā redzamā Pasaule cilvēka vērojumā. Bet vai gan cilvēks kaut kā vada Saules kustību? Iepriekš minētajā dainā taču runa ir tieši par to, ko dara cilvēks, vai kādu darbību, ko vismaz uzsāk cilvēks pats.

Tādējādi mums ir pietiekams pamats spriest, ka runa ir par pasaules koku mūsu mikrokosmosā un par cilvēka darbībām šī mikrokosmosa uzturēšanā un kopšanā, caur kurām viņš, saskaņā ar tradicionālo pasaules uzskatu, ietekmē arī makrokosmu, palīdz uzturēt ārējo Kosmosu.
Tikai viena problēma – mums vairs nav dzīvas, no paaudzes paaudzē nododamas tradīcijas, no kuras mēs varētu uzzināt, saņemt tiešu izklāstu par to, kā dainu radītāji saprata zelta zirni un tā pārmešanu pār iekšējo koku. Vienīgā iespēja ir ar salīdzinošo metodi vērsties pie citām tradicionālajām kultūrām, kā tajās tiek lietoti līdzīgi simboli. Un, ja mēs varam atrast kaut ko visai līdzīgi aprakstītu dažādās tradīcijās, dažādās pasaules malās, kaut ko tādu, ko apraksta ar analogām līdzībām un līdzīgās detaļās, mums rodas iespēja spriest par kādu pietiekami universālu cilvēcisku pieredzi, ko noteiktu iemeslu dēļ mēdz aprakstīt līdzīgā veidā. Protams, tas nedod iespēju mums kaut ko apgalvot ar 100% drošību. Tomēr tad mēs varam secināt, ka, ļoti iespējams, šī universālā pieredze ir bijusi sastopama arī seno baltu tradicionālajā kultūrā.

Viens no daosu iekšējās alķīmijas, tā saucamās daosu jogas pamatjēdzieniem ir “zelta zirnis”, “zelta grauds” vai “zelta kapsula”, kam saskaņā ar šo tradīciju liek rotēt attiecīgajos enerģijas centros vai atbilstošos laukos, vai cirkulēt tā saucamajā mikrokosmiskajā orbītā dažādos veidos, lai iegūtu daosu iekšējās alķīmijas ingredientus. Agro Viduslaiku ķīniešu iekšējās alķīmijas fundamentālais teksts Čžan Bo-duaņa “Par patiesības atklāsmi” saka “Tici Dao-Ceļa zelta un cinobra graudam, jo, kad čūska to apēd, tā kļūst par pūķi, kad vista to apēd, tā kļūst par fēniksu…” un citā vietā vēl “no grauda lēnām augs un nostiprināsies dzeltenais dīglis” respektīvi tā saucamais Nemirstnīgais dīglis. Dzelteno Debesu sektas sakrālajā tekstā “Dārgie tīstokļi par buddu Pu-Minu”, kas integrē sevī gan daosu, gan budistu mācības, gandrīz vai katrā teksta sadaļā skan pastāvīgs refrēns ar aicinājumu cirkulēt “zelta zirni”.

Līdzīga mācība ir pazīstama indusu jogā jau sākot ar Upanišadām, bet jo īpaši tantras tradīcijās. Sanskritā to sauc par bindu – “zelta lāsi”, “pērli” vai “graudu”, enerģijas koncentrātu, ar ko tieši tāpat kā daosu alķīmijā darbojas dažādos veidos, lai nodrošinātu nepieciešamo mērķu sasniegšanu, kas var būt gan noteiktu psihisko spēju attīstība, gan augstākie pilnīgas transformācijas un apgaismības mērķi. Minētās enerģijas manipulācijas pārsvarā (kaut arī ne tikai) ir saistītas ar noteikta veida elpošanas vingrinājumu izmantošanu.

Bhagavadgītā, piemēram, attiecībā uz elpošanas vingrinājumiem ir šāda vieta – “Apānu piedāvā Prānai un Prānu piedāvā Apānai, tādējādi, konrolējot Prānas un Apānas plūsmu, pilnībā nododas Prānājamai.” 4.29

Šis ir viens no klasiskiem citātiem, ar ko indusu jogas tradīcijās parasti pamato krija jogu, kura dažos aspektos tehniski ir visai tuva daosu iekšējai alķīmijai. Šajā konkrētajā gadījumā runa ir par manipulāciju ar augšup un lejupejošām enerģijas strāvām, lai panāktu to līdzsvarošanu, kas ir svarīgi gan veselībai, gan iekšējai izaugsmei. Tāpat kā daosu iekšējā alķīmijā arī krija jogā ir daudz novirzienu un daudz tehnisku vingrinājumu veidu (faktiski ar vārdu “krija” indusu tradīcijās nereti saprot jebkuru tehnisku darbību ar garīgiem mērķiem). Taču, līdzīgi kā to parasti apraksta daosu iekšējās alķīmijas tekstos, mēs varam saprast, ka arī šo, par tantriskajām saukto, tradīciju saknes idejas pamatojas tāda vai citāda veida enerģijas cirkulācijā. Šādu vingrinājumu pielietošanas uzdevumi saskaņā ar tantriskajiem tekstiem var būt gan praktikanta garīgā izaugsme, gan noteiktu spēju un iemaņu attīstība, lai sasniegtu vispārēju labklājību vai vēl kādus pavisam konkrētus pragmatiskus mērķus, kā tas redzams arī kādā no variācijām mūsu pašu dainai par zelta zirni:

10297-13
Čūska vilka zelta zirni
Pa ozola zariņiem;
Es izvilku puisim prātu
Pa matiņu galiņiem.

Katrā ziņā arī indusu manipulācijas ar bindu, resp. ar psihofizioloģisko energoprocesu gaitu nereti tiek aprakstītas līdzīgu praktisku pielietojumu kontekstā, kā to varam lasīt, piemēram, Rāma Prasāda klasiskajā grāmatā “Tatvu filozofija”. Tomēr cilvēkam, kas gribētu riskēt uzsākt šāda veida eksperimentus, būtu jāapzinās, ka ar manipulāciju palīdzību sasniegta otra cilvēka brīvās gribas ierobežošana ar lielu varbūtību var sabojāt dzīvi abiem, gan manipulāciju objektam, gan tam, kas tās veic.

Līdzīgi arī tibetiešu budisma tradīcijās, piemēram, Naropas sešu jogu doktrīnā, ir atrodama mācība par tigle, kas ir tibetiešu tulkojums sanskrita jēdzienam “bindu”. Tā pati mācība ir sastopama arī senākajās tibetiešu bon reliģijas garīgās prakses tradīcijās (skat. Garma C. C. Chang “Teachings of Tibetan Yoga” un Tenzin Wangyal Rinpoche “Healing with form, energy and lights“). Psihiskā siltuma jeb tummo joga tieši tāpat pamatojas iekšējās cirkulācijas procesos un elpas zinātnē. Arī saistībā ar iespējamiem avotiem otrpus okeānam – Taiša Abelāre grāmatā “Maģiskā pāreja. Sievietes ceļojums” apraksta analoģiskus vingrinājumus kā daosu iekšējā alķīmijā vai krija jogā un uzsver, ka tie nebūt nav aizgūti no Āzijas, bet gan ir Vidusamerikas indiāņu cilmes.

Katrā ziņā minētās tautasdziesmas teksts, kas apraksta iekšējo koku un “zelta zirņa” pārsviešanu pār to, ļoti labi atbilst darbībām un arī simboliskajiem tradicionālajiem aprakstiem, ko mēs varam atrast gan daosu iekšējās alķīmijas kontekstā, gan indusu tantriskajās tradīcijās un krija jogā, gan tibetiešu budistu un bon reliģijas tekstos. Tehniskās detaļas var būt dažādas, tāpat kā daudzos un dažādos indusu, daosu, budistu vai bon tekstos tiek aprakstīti visai dažādi enerģijas cirkulācijas veidi. Kā to arī priekšvārdā Henriha Cimmera grāmatai “Ceļš pie sevis” saka Karls Gustavs Jungs: “Austrumu gudrība tik daudz var mums atgādināt… par līdzīgo mūsu pašu kultūrā un par to, ko mēs jau esam paspējuši aizmirst, kā arī pievērst uzmanību tam, ko mēs atliekam sānis kā mazāk vērtīgu – mūsu iekšējā cilvēka likteni”.

Nevajadzētu aizmirst, ka visas šāda veida prakses ir vienmēr bijušas un ir joprojām tādas, ko parasti mācās tikai no kvalificēta skolotāja. Tās nepieder pie tām, ko var apgūt no grāmatām vai pēc paziņu ieteikuma, jo ar tādām “rotaļām” ar sava ķermeņa energoprocesiem var radīt sekas, kuras būs pēc tam ļoti grūti vai pat neiespējami labot. Kā arī raksta Čžan Bo-duaņs grāmatā “Par patiesības atklāsmi”: – “atrodi kādu, kas var Tevi pamācīt kā iekļūt mācības iekštelpās” un, – “ja Tev ir tikai cinobra mākslas kanoniskās grāmatas, bet personisku pamācību neesi saņēmis, kas gan Tevi iemācīs, kā iegūt gara dīgli”.

Lai arī kā to gribētu, no šādiem simboliskiem tekstiem ar intelektuālu analīzi vien nav iespējams atvasināt detaļas. Taču tas arī šobrīd nav mūsu mērķis. Saskatīt vispārīgās nozīmes daudziem vairāku līmeņu kodiem arī jau būs labs rezultāts sākumam.

Kā zināms, baltu valodas ir visai tuvas sanskritam. Lai atceramies, piemēram, vārdu “dharma”, ar ko sanskritā saprot cita starpā arī cilvēka sekošanu noteiktai garīgās attīstības mācībai, kā vārdkopās “Buddha Dharma” vai “Sanātana Dharma”. Interesanti, ka šī sakne ir saglabājusies arī baltu valodās kā lietuviešu vārds “darna” – kas nozīmē “saskaņa, harmonija, konsekvence”, vai latviešu apvidvārds “dārs” ar nozīmi “labs, mierīgs, krietns, teicams”. Arī vārdam “darbs” (ar to pašu sakni arī lietuviešu valodā), ir sakne “dar”, kas norāda uz krietna darba būtisku garīgo nozīmi baltu tautu izpratnē. Ar savu grāmatu “Dievatziņa vēdās un dainās” Rudīte Raudupe parāda, cik mūsu folklora ir ētikas izpratnes ziņā tuva vēdiskajai tradīcijai, ko indusi sauc “Sanātana Dharma” – Mūžīgais Likums (vai nav zīmīgi, ka līdzīgu terminu “Philosophia Perennis” – “Mūžīgā Filozofija” izvēlas savas harmonijas filozofijas apzīmēšanai izcilais 17.gs. vācu dabas zinātnieks, matemātiķis un filozofs Leibnics, kas vairākos dabas zinātniskos jautājumos apsteidza savu laiku par vairāk nekā diviem gadsimtiem). Turpinot folkloras materiāla analīzi un ejot dziļumā, mēs, iespējams, varam ieraudzīt, ka tuvība ir ne tikai ētikas principu izpratnē, bet arī darbībās, kas cilvēkiem bija kopš senlaikiem pazīstamas kā iekšējais darbs savas garīgās pasaules, savas dvēseles kopšanai.

4989-0
Es iesēju zelta zirni
Lielajâ tīrumâ.
Tas izauga lielis garš
Līdz pašiem debešiem.
Pa tiem zirņu zariņiem
Es uzkāpu pie Dieviņa.
Es redzeju Dieva dēlu
Kumeliņu seglojot.

33142-0
Es pārsviedu zelta zirni
Par sudraba ozoliņu,
Lai tas krita skanedams
Uz Jāniša cepuriti.

33143-4
Es pārsviedu zelta zirni
Par ozola zariņiem,
Lai tas krita šķindedams
Sudrabiņa laiviņâ.

34064-3
Es pārsviedu zelta zirni
Par sidraba ozolìn’,
Lai tas skrēja skanedams
Pa zarìnu zarìnim.

30986-0
Līku loku upe tek,
Zelta zirņa mekledama.
Zelta zirnis pateceja
Zem sidraba sakarniša.