Meditācija un garīgās prakses tradīcijas latviešu folklorā

Vecīša savādā lūgšana

Autors: Dzintars Vilnis Korns

Līdz šim attiecībā uz mūsu tradicionālo kultūru pārsvarā ir bijis uzskats, ka latviešu tradīcijā nav bijis apceres un meditācijas, vēl vairāk – vispār nekā tāda kā apzinātas un organizētas garīgās prakses, precīzas, skaidras iekšējas vai ārējas darbības ar sava gara, savas iekšējās būtības attīstīšanas mērķi, ka latviešiem ir bijis tikai darba tikums un dabas vērošana, Dievs, Daba, Darbs – kā vienai no mūsu tautas latviskākajām rakstniecēm Brigaderei. Pie tam par folkloras Dievu, Dieviņu ne reti domā kā par vienu no dabas spēku izpausmēm un tikai. Vai tiešām tas ir tik vienkārši, vai tas atbilst patiesībai? Lai uzturētu tautā tikumu nepieciešamas ne mazas pūles. Lielās pasaules kultūras ir devušas saviem sekotājiem šim nolūkam veselus sarežģītu iekšējo un ārējo instrumentu komplektus, meditācijas un iekšējās kultūras metodes un rituālus, sarežģītu psihosomatisku vingrinājumu kompleksus. Tā visa pamatā ir atziņa, ka, lai uzturētu tikumu, ar sevi ir jāstrādā.

Līdzīgi kā ir nepieciešama fiziskās kultūras vingrinājumi, lai izkoptu un kaut vai tikai uzturētu veselu ķermeni, ir vajadzīgi arī dažādu līmeņu vingrinājumi, lai izkoptu garu. Savulaik arī Latvijas intelektuāļu aprindās diezgan populārais gruzīnu filozofs Mamardašvili ir teicis, ka visas citas būtnes izaug pašas par sevi automātiskā dabas procesā, vienīgi cilvēkam, lai viņš par tādu taptu un būtu, nepieciešama pastāvīga apzinīga attīstības piepūle. Tomēr tāda doma ne tik viegli iestrādājas mūsu kultūrā kā pašsaprotama. Ziemeļu valstīs dominējošā protestantiskā kultūra, kas ietekmējusi arī mūsu mentalitāti, savos sākumos visai uzsvēra ideju, ka tikumiski cilvēks ir atkarīgs tikai no Dieva žēlastības, un nekādas paša pūles šeit neko nevar līdzēt. Taču vai tiešām mūsu senās tradicionālās kultūras turētāji – senču baltie tēvi un baltās mātes redzēja šīs lietas tādā pašā veidā kā vēlāk ienākušā protestantisma mācītāji?!

Vai latviešu tradicionālā kultūra nesaturēja nekādus palīglīdzekļus savas iekšējās pasaules kopšanai, kas varētu veicināt cilvēka garīgo izaugsmi? Bez lielas domāšanas ikviens var atbildēt – jā, protams, bija dziesmas un rotaļas. Protams, tie arī ir pietiekami nopietni instrumenti iekšējās pasaules kopšanai. Mēs esam dziedātāja tauta. Šobrīd rotaļās gājēja jau mazāk, bet kādreiz, kā mums stāsta liecības, arī tās ir bijušas vispārēja latviešu kultūras sastāvdaļa visiem vecumiem [skat. A. Pumpurs „Tēvijā”] un ne tikai bērnudārzam vai sākumklasītēm skolā, kā tas ne reti ir šobrīd. Taču mūsu bagātais folkloras materiāls – dainas, pasakas un teikas, rotaļas u.c. satur pat visai dāsnu un spēcīgu materiālu meditācijām un apcerei.

Un salīdzinot šo materiālu ar lielo seno kultūru garīgās dzīves tradīcijām veltītajiem tekstiem it viegli varam ieraudzīt, ka arī mūsu senču tradīcijās bez darba un dabas vērojuma ir bijusi arī noteikta izpratne par cilvēka enerģētisko uzbūvi un garīgo dzīvi, tātad visticamāk ir praktizēti arī atbilstoši, ar šādiem priekšstatiem saistīti vingrinājumi. Būtu arī patiešām savādi, ja tautā, kas radījusi tik tēliem bagātas, izjūtā dziļas un meditatīvas tautas dziesmas nebūtu klātesoša doma par apziņas transcendences aspektu, kas ir viņpus visam izpaustajam, visiem dabas spēkiem un nebūtu bijis izkoptu metožu, kā to sasniegt. Kā pirmo piemēru par labu tam, ka šādas lietas visdrīzāk pastāvēja un tika aktīvi koptas, gribētu minēt sekojošu teiku:
Viens vecītis ieracis zemē neaugstu stuburu, tik augstu, ka viegli var uzlēkt un nolēkt. Kad viņš nu gribējis Dieviņu lūgt, tad lēcis vienumēr no stubura augšā – zemē. Nolēcis vienreiz – teicis: „Tas, Dieviņi, Tev,” nolēcis otrureiz – teicis: „Tas, Dieviņi, man,” tamēr lēcis, kamēr nokusis.

Reiz gadījies vienam mācītājam garām braukt. Tas redzējis vecīti lēkājam – vaicājis: ko te darot? Vecītis atbildējis, ka Dieviņu lūdzot. Mācītājs brīnījies, kas tā par Dieva lūgšanu esot, – šis iemācīšot vieglāki lūgt. Labi – vecītis mierā. Nu mācītājs iemācījis viņam tēvreizi un tad atkal aizbraucis. Līdz aizbraucis, tā arī vecīšam aizmirsusies iemācītā lūgšana, un ļoti žēl palicis, ka tik vieglu Dieva lūgšanu vairs nav mācējis. Neko darīt – sagudrojis skriet mācītājam pakaļ. Bet, lai varētu panākt, skrējis taisni ezeram pāri, un brīnumi, tavi brīnumi! Pārskrējis sausām kājām ezeram pāri – aizticis mācītājam priekšā. Aizskrējis priekšā, lūdzis, lai mācot otrureiz „tēviņ reizi”. Bet kad nu gājis uz mājām pār ezeru – nevarējis vairs pa ūdens virsu staigāt – grimis dibenā. (Anša Lerha Puškaiša pasaku vākumā, L.P.2.d., 323.lpp)

Ar ko tad tik interesanta šī teika – protams, pirmkārt, ar to, ka sniedz skaidru norādi par apzinīgas un cītīgas (lēcis, kamēr nokusis) garīgas prakses tradīcijas klātesamību, kas satur arī tehniskus, visdrīzāk psihofiziskas dabas aspektus, ko, ja gribam, nosacīti šobrīd varam nosaukt par seno latviešu vai iespējams pat plašāk un senāk – baltu maztautu „jogu” (ierakts stuburs, lēkājot Dievu lūdza). Runājot par šādu vecīša lēkāšanu – saistībā ar meditāciju neviļus nāk prātā kādas līdzīgas darbības citās kultūrās. Piemēram, lung-gom-pa, vēja meditācija tibetiešu kultūrā, kas pēc liecībām [DN] ir saistīta ar lēcieniem līdzīgu procesu. Vai skat. arī filmu „Tibetas joga”…, kas satur unikālu tibetiešu meditācijas tehniku demonstrējumus, kas līdz pat šodienai vēl nav bijušas pieejamas rietumniekiem.

Kadrs no filmas “Tibetas joga”

Cita starpā ne mazsvarīgi ir tas, ka lung-gom-pa mērķis taču tieši ir bijis padarīt ķermeni „vieglu”, pie tam ar nolūku, lai varētu nodrošināt daudz ātrāku pārvietošanos par to, kas iespējama parastam cilvēkam. Ir arī tradicionālajās hindu jogas formās zināmi līdzīgu vingrinājumu piekopēji un jau saistībā ar hindu jogas pārstāvju darbību Rietumos arī publiski demonstrētāji. Plašāku atpazīstamību ieguva savā laikā indusu guru Mahariši Maheš Jogi saistībā ar viņa organizētās un vadītās TM kustības publiskajiem “jogiskās lidošanas” demonstrējumiem, bet šobrīd jau ir parādījušies arī citi guru un citas kustības, kas piesaista sev uzmanību ar līdzīgiem demonstrējumiem.

Samana pranas balansēšanas vingrinājumi Svami Nitjānandas ašramā

Pagaidām neviens nevar pateikt no akadēmiskas zinātnes pozīcijām kaut ko par reālu levitāciju vai staigāšanu pa ūdens virsu, bet ir liecības par to, ka šīs vai līdzīgas tehnikas jau ar to pirmajiem soļiem saistās ar vismaz izteiktu psiholoģiska viegluma sajūtu attīstīšanu, un arī tāds „vieglums” nebūt nav mazsvarīgs [skat., piemēram, Aleksandras Deividas Nīlas grāmatās, piem. “Pie Tibetas mistiķiem un magiem” u.c.]. Šodien mūsu modernajā visaptverošās Rietumu kultūras sabiedrībā mēs ļoti labi zinām, kāds spēks slēpjas cilvēku psiholoģiskajās izjūtās.

Cits visai interesants moments ir tas, ka teika satur tiešu paralēli Ļ. Tolstoja savulaik literāri apstrādātajai pareizticīgo Ziemeļu leģendai, kuras sižetu vēlāk izmantojuši literārajā darbā arī citi pazīstami autori, kā Nikolajs Rērihs un Paramahamsa Jogānanda, un kas atspoguļots arī mākslā

Ņesterova glezna – Trīs vecajie

Un, protams, Tolstoja stāstā spēcīgi izskanošo ideju par vienkāršas sirds ticības pārākumu pār organizētas ticības reizumis diezgan sastingušajām formām mēs varam saskatīt arī šajā mūsu tautas variantā. Taču, ja runājam par pašu avotu, ko Tolstojs izmantoja literārai apstrādei, ir grūti pateikt vai šodien ir iespējams iegūt vairāk informācijas par to. Bet pats fakts, ka slāvu leģendu materiālā ir līdzīgs sižets, kas arī runā par staigāšanu pa ūdens virsmu, drīzāk tikai norāda uz šī sižeta iespējamo senumu.
Tomēr Lerha Puškaiša teikā šobrīd vēl būtiskāks ir akcents par to, ka nomainot lūgšanu procesu uz daudz vienkāršāko, mācītāja piedāvāto, vecītis pazaudē savas spējas. Vai tas nav skaidrs norādījums par to, ka senču kultūra varēja būt saturējusi kaut ko, kādus saturus, kas potenciāli garīgi ir daudz spēcīgāki par tiem, ko latviešu zemniekiem, uzskatīdama tos par neizglītotiem bauriem, tradicionāli piedāvāja iekarošanas ceļā ieimportētā kultūra?!
Vai uz šo aspektu nenorāda arī tik daudzās teikas par nogrimušajām pilīm un baznīcām, kas visspilgtāk izpaužas teikā par zem Zilākalna dusošo Imantu?! Bet patiesībā šis sižets atkārto daudzos gadījumos vienas un tās pašas tēmas par ienaidnieka pārspēku un tad pils nogremdēšanu ar visiem ļaudīm, lai netiktu ienaidniekam, vai pašas nogrimšanu.
Uz šo akcentu norāda arī savulaik Dr. med. J. Alkšņa tautas medicīnas pētījumos pieminētais, ka tradicionālie zintnieki pirmskristīgo burtniecības materiālu turējuši par krietni stiprāku kā kristīgo un daudz nopietnāk izturējušies pret tāda nodošanu citām personām. Varbūt arī tieši tāpēc Strauberga izdotājā „Latviešu tautas buramvārdu” krājumā ar kristīgo ticību saistītā materiāla un vispār no Vakareiropas pārmantotā ir ievērojami vairāk kā mūsu pašu pirmskristīgā tradicionālā materiāla.

Mēs esam ļoti bagāta tauta. Mums ir savākts grandiozs folkloras materiāls. Dainas, teikas un pasakas, ticējumi, paražas, buramvārdi. Biezi, jo biezi sējumi. Šo rakstu mums nav mazāk kā lielo pasaules tautu kultūru tradicionālo tekstu un lielo internacionālo reliģiju Svēto Rakstu. Ne reti, klausoties tautas dziesmas vai lasot pasakas, izbrīnu rada dīvainie vārdu lietojumi, savādās jēdzienu kombinācijas, bet vai bieži mēs tomēr piedomājam par to nozīmi. Par to, ko dziesmas teicēji ir gribējuši ar šo negaidīto, savādi neikdienišķo lietojumu pateikt. Ne reti šajos neikdienišķajos formulējumos tiek meklēts tikai poētisks izteiksmes līdzeklis dabas skaistuma aprakstam. Protams, gan dainas, gan pasakas un teikas ir arī daiļdarbi, kas satur poētiskas formas. Tomēr, analizējot šo materiālu pasaules lielo garīgo kultūru kontekstā, kļūst redzams, ka iespējams ne reti šajās paradoksālajās izteiksmes formās var būt apslēpts pavisam konkrēts saturs, kas būtiski saistīts ar tradīciju kā cilvēka garīgās izaugsmes ceļu.

Folkloras interesentu vidē šobrīd par to diezgan daudz tiek runāts, bet pagaidām mums ir vēl pavāji ar šādas analīzes sistematizāciju. Šajā ziņā ļoti uzrunājošas ir brīnišķīgās Rudītes Raudupes latviešu folklorai veltītās grāmatas, vispirms jau „Dievatziņa vēdās un dainās”, kur autore parādījusi dainu ētikas tuvību vēdiskās tradīcijas ētikai. Bet no šī punkta šobrīd vajadzētu virzīties tālāk un paskatīties uz folkloras materiālu ar domu, ka mūsu folklora ļoti iespējams satur arī līdzīgas evolucionāras idejas par cilvēka kā būtnes tālāku apzinīgu pašpilnveidošanos un šāda iekšēja darba metodēm.


Kosmiskais cilvēks

Viena no klasiskām Līgo dziesmām mums stāsta:

32909-0,1
Vai, Jāniti, Dieva dēls,
Tavu platu cepuriti!
Visa plata pasaulite
Apakš tavas cepurites.

Par ko tad te tiek stāstīts? Taču par to, ka visa plaša pasaulīte ir apakš Dieva dēla Jāņa cepurītes. Resp. par to, ka Jānis nav nekas cits kā Kosmiskais cilvēks, kur Jāņa cepurīte tad manifestējas kā debesis. Protams, šī ideja nav kāda specifiski latviska ideja. Kosmisko cilvēku mēs pazīstam dažādās kultūrās. Vispirms jau senajās indoāriešu kultūrās, kā, piemēram, PURUŠA, vēdiskais kosmiskais cilvēks, ko apraksta Rigvēdas Puruša Suktam (Rigvēda 10.90). Šī Riši Nārājānas sniegtā himna pēc tam ar variācijām tiek atkārtota daudzos vēdiskās tradīcijas tekstos, pirmkārt jau arī trīs pārējās Vēdās un līdz pat daudz vēlākajām Purānām kā Šrimad Bhāgavatam ( Bhagavata Purana 2.5.35 līdz 2.6.1-29) vai vienā no Mahābharatas eposa nozīmīgiem jogas tekstiem Mokšadharma Parva (Mokshadharma Parva 351, 352). Tāpat skandināvu pirmcilvēks YMIR. Bet arī no semītu tautām nākošās kultūrtradīcijās, ADAM KADMON – bībeliskais kosmiskais cilvēks ir bijis pazīstams gan senās jūdaisma tradīcijas, gan kristīgās kultūras kontekstā no tās pirmsākumiem līdz pat mūsdienām. Tam analogi ir atrodami gan neoplatoniķu un gnostiķu mācībās, gan islama sufiju tradīcijās. Ne reti par šo pirmcilvēku runā kā par kopīgu indoāriešiem mitoloģisku tēlu. Taču patiesībā priekšstats par to ir daudz plašāks un, kā jau mēs redzam no iepriekšminētā, tas nekādi neaprobežojas tikai ar kādiem abstraktiem seno indoāriešu reliģiskajiem priekšstatiem.

No mūsu viedokļa šobrīd svarīgākais ir tas, ka tradicionālajā kultūrā patiesībā nebūt nav runa tikai par kādu abstraktu mitoloģisku tēlu, bet par konkrētu apceres praksi, kuras mērķis ir pārvarēt individuāli egotiskas uztveres dabiskos ierobežojumus. Svami Krišnānanda raksta „vēdu himnas „Puruša Suktam” nozīmība ir tajā apstāklī, ka tā nav tikai lielā viedā riši Nārājanas radīta varena himna. Tā ir instruments patiesas realitātes meklētājam, lai sasniegtu augstākas apziņas stāvokli.” Kā to norāda Radžaradžešvari Kalpataru priekšvārdā savam „Puruša Suktam” angļu tulkojumam, tad šī himna ir pirmkārt domāta ikdienas praksei. Un ne velti Kosmiskais cilvēks tiek apcerēts arī daudz vēlākos vēdiskās tradīcijas tekstos kā Šrimad Bhagavatam u.c.. Šādas apceres iespējamais gala rezultāts cilvēku individuālajās pieredzēs, t.s. Kosmiskās apziņas fenomens ir aprakstīts izcilos daiļdarbos kā, piemēram, H. Heses „Sidharta” vai Tagores tulkotā Kabīra „Simts Kabīra dziesmas”. No analītiskā prāta pozīcijām to ir apcerējuši, piemēram, Hakslijs, Beks. Ir atrodama arī ne viena vien akadēmiskā gultnē veikta analīze sākot ar Viljamu Džeimsu un līdz Šapiro u.c.. Domājams, ka arī mūsu senču gadījumā nav runa tikai par kādu Jāņu dziesmas fragmentu, bet gan par līdzīgas apceras klātesamību senākā tradicionālajā kultūrā.

Apcerot visu redzamo pasauli kā Kosmiskā cilvēka ķermeni, mežus kā matus, upes kā artērijas un vēnas, kalnus kā struktūrveidojošās ķermeņa daļas ar muskuļiem, kauliem un saitēm, debesis kā galvu ar Sauli un Mēnesi kā Kosmiskā cilvēka acīm utt. kā tas aprakstīts senajās tradicionālajās Kosmiskā cilvēka apcerēs, vai arī vienkārši izjūtot ar savu apziņu visu esošo kā dzīvu un jūtošu, sajūtot apziņu savienotu ar visu apkārtējo esamību, izplatītu tajā, pie šādas nostādes mēs kā cilvēciskās būtnes dabiski paliksim empātiskāki, vairāk jūtoši gan savus līdzcilvēkus, gan dzīvo un arīdzan nedzīvo dabu sev līdzās. Vēl vairāk, pie šādas nostādnes viss esošais var tikt uztverts kā dzīvs un tad vairs nebūs nepieciešams kādā mākslīgā veidā mācīt, ka nedrīkst piesārņot dabu, cik svarīga ir saudzējoša attieksme pret vidi utt., mūsu iekšējā izjūta vienkārši neļaus darīt citādi. Tā ir šādas meditācijas būtība. Tieši tā kā to arī pauž daina –

Ne suniša kājàm spert,
Ne guntiņas pagalites.

Laima Kosmiskā cilvēka veidolā Puzirevska kokgriezumā

Laima Kosmiskā cilvēka veidolā Puzirevska kokgriezumā

 

Ego ir mūs jāaizsargā no pašiznīcināšanās un jāstimulē izaugsme, bet tai pašā laikā tas rada raksturīgo pretnostatījumu – es /visa pārējā apkārtējā pasaule, kas neatbilst patiesajam lietu stāvoklim, jo ikviens no mums ir neskaitāmām saitēm saistīts ar visu pārējo esamību ap sevi. Mūsu esamība nekādi nebeidzas ar mūsu fiziskā ķermeņa ārējo robežu. Tas nav tā pat tīri fizikāli, jo mēs faktiski dzīvojam smalkā lauku un ar fiziskām acīm neuztveramu vāju iedarbību pasaulē. Pie kam tās ne reti mūsu labklājībai ir ne mazāk svarīgas, bet gadās, ka pat svarīgākas par acīm saredzamo.

Pat elpojot mēs ikviens elpojam to pašu gaisu, ko citi cilvēki, vēl vairāk, visas citas dzīvās būtnes mums līdzās. Vēl jo vairāk šādu robežu neesamība attiecas uz informāciju. Bet, lai mūsu ego, mūsu prāta radīto spontāni nedaudz egotisko ievirzi pārvarētu, ir nepieciešama zināma apzinīga piepūle. Šī ievirze nepāriet pati no sevis. Protams, mūsu kultūrvide, klasiskās audzināšanas paradigmas, ciktāl tās vēl strādā, arī prāta līmenī mums liek šo egotismu noraidīt. Bet diemžēl bieži tas izrādās nepietiekoši. Patiesība ir tāda, ka nav iespējams uzvarēt iekšējās negatīvās tendences ar vienkāršu racionālu piepūli. Ir nepieciešams kaut kas cits, lai mūsu iekšējās sajūtās radītu labākas paradigmas. Un, lūk, viens no iespējamiem instrumentiem ir arī apcere par kosmisko cilvēku. Protams, dziedāt par to tautas dziesmā arī nozīmē nodrošināt noteiktu spontānas apceres iespēju tiem cilvēkiem, kas nav tendēti uz apzinīgu introspekciju, tomēr lielāku rezultātu var sasniegt izpildot apzinātu meditācijas procesu.

Iztēlojoties šo Kosmiskā cilvēka tēlu un tad atkarībā no konkrētajā tradīcijā izmantotās filozofijas un apcerošā cilvēka izpratnes vai nu tieši paplašināt savu uztveri, savas esamības dziļākā slāņa robežas, zināmā mērā identificējoties ar šādu kosmisko cilvēku, vai apcerēt to kā personīgo dievišķo principu, kas ir izliets visā dabā un dzīvo arī mūsu sirdīs utt.. Jebkurā gadījumā atšķirībā no mūsu ķermeņa, kuram tomēr ir noteiktas nosacītas robežas, mūsu apziņai nekādu redzamu robežu nav, un tā ir tik plaša, cik plašas ir mūsu intereses sajust citas apzinīgas esamības sev līdzās. Šāds meditācijas veids ar lielu praktisko formu daudzveidību ir atrodams dažādu garīgo tradīciju literatūrā no senatnes līdz mūsdienām.

Kas vēl interesanti, ka Kosmiskā cilvēka ideja mainoties līdzi laikam saglabājās arī latviešu tautas reliģijai integrējoties ar kristietību, kā, piemēram, Strauberga “Latviešu buramos vārdos”, kur, kas gan to lai zina pa kādiem ceļiem un kādā veidā, iespējams tieši caur senāku kopīgu pirmskristīgo tradīciju, redzam šeit vienkāršotu vienu no īru lielākā svētā Patrika lūgšanām – „Kristus manim, Kristus iekš manim, Kristus apakš manim, Kristus virs manim, Kristus apkārt manim. Ar Kristu es apsargājos.” Protams, arī pati grieķu Logosa ideja jau pēc būtības apzīmē Kosmisko apziņu. Un agrīnās kristietības Kristus ir Logoss – iemiesots Vārds.

Šādas krūšu plāksnītes ar sv. Patrika lūgšanu arvien ir populāras Īrijā

Šādas krūšu plāksnītes ar sv. Patrika lūgšanu arvien ir populāras Īrijā

Tas, ka šī lūgšana buramvārdos ir reducējusies kā vārdi, kas skaitāmi noteikta praktiska mērķa sasniegšanai, tikai norāda uz senākā meditatīvā lietojuma atmešanu, aizmiršanu, zaudēšanu šauri utilitāru mērķu vārdā. Bet tas pavisam nenozīmē, ka šāda, minētajam tekstam dabiska, meditatīva lietojuma nekad nebūtu bijis.

Atgriežoties pie vēdiskās tradīcijas Puruša Suktam – pie vēdiskā kosmiskā cilvēka nevar nepieminēt vēl vienu ļoti interesantu paralēli ar mūsu folkloru. Latviešu tautas pasakās tēma ar lielu variāciju daudzvedību ir “Zelta ābeles un sudraba avota” tēma. Arī šī tēma, līdzīgi kā iepriekšminētā par vecīša staigāšanu pa ūdens virsu, ir sastopama arī kaimiņu slāvu folklorā – šajā gadījumā gan pie baltkrieviem, gan ukraņiem, gan poļiem. Puruša Suktam himna cita starpā stāsta par to kā no Kosmiskā cilvēka – PURUŠA manifestējas radītājs BRAHMA, kuru upurējot upura govs veidolā dzimst visa pasaules esamība.

Sūniņa ilustrācija pasaka - Zelta ābele un sudraba avots

Sūniņa ilustrācija pasaka – Zelta ābele un sudraba avots

Pasakā “Zelta ābele un sudraba avots” ļaunā pamāte nokauj govi, no kuras kauliem izaug Zelta ābele. Protams, Zelta ābeli arī var interpretēt kā Pasaules koku, kā vienu no daudzām Pasaules koka variācijām mūsu folklorā. Līdz ar to dabiski rodas iespēja apcerēt “Zelta ābeli un sudraba avotu” kā iniciācijas teiku – stāstu par cilvēka soli pa solim ceļu pretī savas iekšējās esamības realizācijai.


Zelta ābele un sudraba avots

Purusha Suktam vēdiskais radīšanas mīts stāsta kā Radītājs – BRAHMA izpauž sevi kā upura govi, no kuras diženā upurēšanas ceremonijā dzimst Kosmoss. Savukārt, latviešu pasakā par Zelta ābeli un sidraba avotu, kā arī daudzajās Zelta ābeles pasaku variācijās, pamāte vai ragana nokauj govi, un no tās kauliem vai, citās versijās, iekšām, zelta ābola vai zelta zirņa, ko atrod tās iekšās, u.tml. izaug viens no latviešu (arī slāvu, arī grieķu) folkloras iespējamiem Pasaules koka veidoliem – Zelta ābele.

Šmita pasaku krājumā šai pasakai var atrast vairāk nekā 30 variantu. Pasaka pieder pie bārenītes pasaku cikla, kas arī ir cikls ar ļoti lielu pasaku skaitu latviešu folklorā. Jāpiezīmē, ka arī bārenītes, sērdienītes dainu mums ir ļoti daudz.

Govs ir viens no dabiskiem Pasaules Mātes simboliem. Grieķu mitoloģijā Zeva sievu Hēru, kuras vārda viena nozīme ir “Sargātāja”, pielūdza arī kā govi. Hindu mitoloģijā Kamadhenu – sākotnējā svētā govs – ir visas pārticības devēja, kuras ķermenī mājo visi dievi. Šrimad Bhāgavatam pauž, ka garīgajā pasaulē mājo Surabhi govis, kas ir īpaši Krišnas audzētas, un Krišnas “Tīrā pasaule” ir Goloka, kas burtiski nozīmē “govju pasaule”. Ēģiptiešu mitoloģijā Debesu dieviete, visa dzīvā sargātāja Nut vienā veidolā tiek attēlota kā govs, kuras piens kalpo kā dzīvību uzturošais nektārs. Tajā pašā laikā citā veidolā Nut attēlo un pielūdz kā vīģes koku – senēģiptiešu Pasaules koka simbolu – vai kā kāpnes, pa kurām Debesīs uzkāpj Oziriss. Bet vienā no daudzajām Zelta ābeles un Sidraba avota pasakas variācijām ir pasaka par Garo pupu, pa kuru bārenīte kāpj debesīs, kostarp citas norises Garās pupas pasakā visnotaļ paralēlas Zelta ābeles pasaku cikla norisēm.

No grāmatas “The Gods of the Egyptians” Vol.1, by E.A. Wallis Budge.

Tautasdziesmās govis tradicionāli tiek saistītas ar Māru, un, ja pasakā par Zelta ābeli un sidraba avotu gan sākotnējā padomdevēja un palīdze, gan pats upuris ir raibaliņa, tad citās Zelta ābeles pasakas variācijās tā var būt gan melna govs, gan vērsītis, gan trīs čūskas (bet visas šīs dzīvās būtnes, tāpat kā gan raiba, gan melna krāsa asociējas ar Māru), gan, visbeidzot, kādā no versijām arī pati Māra uzstājas kā padomdevēja un palīdze. Dainu sērdienes galvenā aizstāve arī ir Māra. Piemēram:

4976-13
Svētu rītu ganôs dzinu
Liela ceļa maliņâ.
Dieviņš gāja, Māra brauca
Svētu rītu baznicâ.
– Labrītiņu, sērdienite,
Tev jaiet tautiņâs.
– Es neiešu, svēta Māra,
Maz manâi rociņâ.
– Tev jaiet, sērdienite,
Es tev varu palīdzèt:
Es tev došu raibas govis,
Simtu baltu avitiņu;
Dieviņš tevim iešķiņķos
Simtu bēru kumeliņu.

Kāpēc gan bārenīte, sērdienīte ir tik ļoti izplatīts tēls mūsu folklorā? Tāpēc, ka šajā tēlā tiešā veidā pausts meklējoša cilvēka dvēseles ceļš jeb Augstākā Es meklējumi. Savukārt, pamāte vai ragana, citreiz vienlaicīgi gan pamāte, gan ragana, mūsu stāstā attēlo dzīvi relatīvajā līmenī, hindu-budistiskajā Samsārā. Pamāte vai ragana tā ir pati Lielā Ilūzija, tomēr viņa ir arī visa procesa virzītājs spēks. Pasaka uzskatāmi parāda, ka bez viņas taču nebūtu arī sērdienes sasniegumu.

Tibetiešu Samsāras interpretācija – Dzīves rats

Tibetiešu Samsāras interpretācija – Dzīves rats

Pamāte dod bārenītei nepadarāmus darbus, bet ar radošā un atjaunojošā Garīgā Principa, Māras palīdzību, kas manifestējas vienā vai otrā veidolā, un pateicoties sērdienītes empātiskajai, visu dzīvo ietverošajai uztverei, darbi tiek padarīti un piedevām vēl tiek gūti jauni būtiski elementi nākotnes uzvarai, augstāka Es realizācijai, ko simbolizē ķēniņdēls. Patiesībā pasaka ietver sevī vairākus līmeņus no vienkāršas tikuma mācīšanas līdz pat augstai garīgai filozofijai un meditatīviem saturiem. Interesants moments ir saistīts ar vilnas vērpšanu, kas ir pirmais darbs, ko saņem sērdiene pasakā par Zelta ābeli un sidraba avotu. Vilna tiek dota gotiņai, kura vai nu to ēd un tad izlaiž ārā gatavo dziju caur ausi, vai arī to liek vienā ausī un tad dzija nāk ārā pa otru ausi.

Sūniņa ilustrācija pasakai “Zelta ābele un sudraba avots”

Sūniņa ilustrācija pasakai “Zelta ābele un sudraba avots”

Hindu mitoloģijā riši Džahnu izdzer Gangu un tad izlaiž ārā caur savu ausi. Ganga, tāpat arī daudzu citu kultūru svētās upes, ir kosmiskās enerģijas simbols. Arī vilnas vērpšana ir viens no iespējamiem simboliem garīgai praksei enerģētiskā līmenī. Normālā dzīvības procesā enerģija (indusu prana, ķīniešu ci) cirkulē cilvēka smalkajos kanālos, ko indusi sanskritā sauc par “nādī”. Ar šo vārdu faktiski sanskritā apzīmē jebkura veida cirkulācijas kanālus cilvēka ķermenī, sākot no asinsvadiem un nerviem un beidzot ar smalkās enerģijas kanāliem, ko pazīstam no ķīniešu akupunktūras utt. Šī cirkulācija dabiskā veidā notiek atbilstoši pulsa, elpošanas, diennakts, Mēness mēnešu, Saules gada u.c. cikliem, uzturot normālo dzīvības procesu. Tajā pašā laikā gan indusu joga, gan citu tradīciju garīgās prakses zina simtiem tehniku, ar kuru palīdzību var enerģijas cirkulāciju noteiktā veidā ietekmēt – veicināt, bremzēt, pārdalīt, ar mērķi to attīstīt, harmonizēt un pie nepieciešamības arī pilnībā pārkārtot noteiktā veidā. Hatha joga, piemēram, pazīst nedaudz īpatnēju vingrinājumu, ko sauc Bhramari pranajama (skat. “Hatha joga Pradipika”), kuras dabiskais mērķis ir elpojot specifiskā veidā, iemācīties sajust dzīvības straumju vibrācijas savā ķermenī:

Ilustrācija Bhramari pranajamai no yoga-portal.narod.ru

Ilustrācija Bhramari pranajamai no yoga-portal.narod.ru

Tā kā dabas procesu pamatā ir rotācija, cirkulācija, pirmkārt, jau tīri fizikāli gan makropasaulē, astronomiskā līmenī, gan Zemes procesos, gan arī cilvēkā, un bez tam arī garīgās izaugsmes procesos, vismaz, kas attiecas uz šo procesu tā saucamo tantrisko, resp. enerģētisko aspektu, tad ne tikai mūsu senču tradīcijās vērpšana, līdzīgi arī dzirnavas un malšana, var kalpot kā simbols visiem šādiem procesiem un tradicionāli dažādas kultūrās arī ir bijusi lietota šādiem mērķiem. Kā piemēru daosu iekšējās alķīmijas procesa attēlojumam cilvēka ķermenī varam skatīt zemāk pievienoto ķīniešu tā saucamo Neijing Tu (iekšējās ainavas) zīmējumu, kur nabas rajonā sēž sieviete ar vērpjamo ratiņu.

Neijing Tu – iekšējā ainava daosu zīmējumā

Neijing Tu – iekšējā ainava daosu zīmējumā

Shematiski kā simbols visiem šādiem procesiem kalpo dažādas svastikas formas, kas ne velti ir tik izplatītas arī mūsu tautas ornamentikā. Arheoloģiskajā materiālā svastikas ne reti atrodamas arī uz vērpjamajām vārpstiņām. Šādas vārpstiņas ar svastikām atrastas arī arheoloģiskajos izrakumos Latvijas teritorijā. Šādā skatījumā arī visas sērdienītes darbības un vēlāko ceļojumu varam interpretēt kā notiekošu iekšējās ainavas pasaulē. Jau paleolītā cilvēki vērīgos novērojumos bija sapratuši dažus no universāliem pasaules uzbūves principiem, kā par to arvien vairāk pārliecinās arī antropologi, pētot seno cilvēku klinšu zīmējumus visā pasaulē – šādiem secinājumiem nav nepieciešams zināt moderno fiziku, pietiek ar ieinteresētu, pētošu prātu un vērīgu skatu. Pie šādiem universāliem pasaules uzbūves principiem pieder arī visaptverošais analoģiju likums, kuru jau senajā pasaulē formulēja kā likumu par mikrokosma identitāti ar makrokosmu.

Pasakas sižetam attīstoties, pamāte – ragana, protams, atklāj, ka bārenītei vērpšanas darbos tiek palīdzēts, un govs tiek upurēta – nokauta, bet pirms nāves govs tikai piesaka, ka tas nekas, lai tikai neēdot viņas gaļu, savācot kauliņus un tos aprokot dārzā (jau minējām, ka citās versijās tiek aprakti citi ar upurēto govi saistīti objekti, tajā skaitā govs ķermenī atrastais zelta ābols vai zelta zirnis, kas paši jau ir ļoti interesanti un pelnījuši ievērību mūsu stāstījumā, tomēr par tiem sīkāk runāsim tālākos turpinājumos). Lai kāds arī objekts netiktu aprakts, no apraktā izaug Zelta ābele un mūsu pasakas gadījumā pie saknēm rodas arī sidraba avots, ar ūdeni, kas tik dzidrs un tīrs kā sudrabs. Svarīgs izņēmums, kaut kas cits Zelta ābeles vietā, līdzīgu pasaku rindā ir pasakā par Garo pupu, kur no pelnos nepamanītas pupas izaug Garā pupa, bet vairāk par to arī mēģināsim pastāstīt mazliet vēlāk.
Iekšējās ainavas interpretācijā Zelta ābele kā Pasaules koks pārvēršas par iekšējo koku. Bhagavadgīta 15.1 apraksta iekšējo koku sekojoši: “Ar saknēm augšup, ar zariem lejup, Ašvattha uzskatāms par nepārejošu; himnas ir viņa lapas, kas to zina, tas zina Vēdas”. Indusu garīgais skolotājs Paramahamsa Hariharānanda attēlo šo iekšējo koku sekojošā veidā (skat. attēlu zemāk.), kur dažādiem norādītajiem līmeņiem atbilst dažādi enerģētiskie centri:

Iekšējais koks no P. Hariharānandas komentētā Bhagavadgītas izdevuma

Iekšējais koks no P. Hariharānandas komentētā Bhagavadgītas izdevuma

Šādā attēlojumā saknes ir smadzenes un ar tām saistītie enerģētiskie centri.
Zelta ābele nu ir izaugusi, arī sudraba avots radies, un tagad sērdienīte vērpj pie Zelta ābeles un sudraba avota. Arī daosu iekšējās ainavas zīmējumā galvas virspusē ir avots, pie kura sēž vecītis (skat. 5.att.). Patiesībā mēs ikviens zinām anatomisko avotiņu galvas virspusē. Šo vietu tā tradicionāli sauc daudzās valodās. Tas ir apgabals, kurš maziem bērniem vēl ilgi pēc piedzimšanas ir mīksts. Vairākos Zelta ābeles pasakas variantos un arī pasakā par Garo pupu nekur nav pazudis arī vecītis. Satikšanās ar viņu notiek. Senajās tradīcijās vienmēr ir pievērsta īpaša vērība avotiņam – šim centram galvas virspusē.

Tibetiešu lama Sogjal Rimpoče savā “Tibetas dzīvo un mirušo grāmatā” – populārā izskaidrojumā Tibetas Bardo Thjodol tradīcijām, kas ietver palīdzību mirstošajiem, norāda, ka tas ir pats būtiskākais uzmanības koncentrācijas centrs kritiskās situācijās. To pašu norāda krievu izcelsmes lama Sonam Dordže savā komentārā slavena tibetiešu Viduslaiku joga Longčenpas tekstiem par minēto tēmu. Tāpēc tibetiešu tradīcijās uz garīgo skolotāju koncentrējas to iztēlojoties sev virs galvas. Tas pats attiecas arī uz izvēlēto dievību, kas ir saistīts gan ar ikdienas godbijības attīstīšanu, gan kalpo kā aizsardzības tehnika kritiskiem gadījumiem. Tas ir raksturīgs centrs uzmanības koncentrācijai arī indiešu Gjāna jogiem, kā to norāda viens no 30-to gadu Latvijas jogas biedrības indiešu kuratoriem Svami Šivānanda savā grāmatā “Koncentrācija un meditācija”.

Sūniņa ilustrācija pasakai - Zelta ābele un sudraba avots

Sūniņa ilustrācija pasakai – Zelta ābele un sudraba avots

Pie avota arī sākas bārenītes ceļojums. Vārpstiņa iekrīt avotā un meitene dodas tai pakaļ. Citos variantos tā ir aka, bet pasakā par Garo pupu notiek kāpšana debesīs pa pupas zariņiem. Šim iekšējam ceļojumam ir raksturīga virkne elementu, kuriem mēs varam meklēt interpretācijas dažādos līmeņos.


Rāmi, rāmi – galda galiņā

Turpinājumā detalizētāk aplūkosim avotiņa tēmu, pamatojoties uz tautasdziesmu materiālu. Piemēram, sekojoša daina, kurai atkal ir ļoti daudz variantu un variāciju:

Rāmi, rāmi Dieviņš brauca
No kalniņa lejiņā,
Netraucēja ievas ziedu,
Ne arāja gājumiņa.
Dieviņš stāvēj’ aiz vārtiem’i
Nosvīdušu kumeliņu.
Tec, māsiņ, atver vārtus,
Laid Dieviņu sētiņâ.
Dieviņš nāca istabâ
Lielu platu mēteliti.
Nāc, Dieviņ, saņemies,
Šauras manas duraviņas.
Klusat jauni, klusat veci,
Dievs ienāca istabâ;
Dievs ienāca istabâ,
Vaicà nama saimenieku.
Tas bij nama saimenieks,
Kas sēd galda galiņâ,
Kas sēd galda galiņâ
Baltâ linu krekliņâ.

vai variantā…

Klusat jauni, klusat veci,
Dievs ienāca istabâ;
Dievs ienāca istabâ,
Sēdās galda galiņā.
Visapkārt vaska sveces,
Vidū klāts (balts) liepas galds.
Dieviņš sveces dedzināja,
Laimīt galdu apklājuse.

Mēs runājām par avotiņu galvas virsū un par to, ka vairākās senajās gara meklējumu tradīcijās tam tiek pievērsta īpaša vērība. Šajā tautas dziesmā minēta sēdēšana “galda galiņā”, goda vietā, kur vienā gadījumā sēd saimnieks, otrā pats Dievs. Protams, šo tekstu var saprast arī vienkāršā sadzīviskā nozīmē. Un tas ir tikai dabiski – tradicionālie teksti ikvienā kultūrā itin bieži, pat lielākoties, ir saprotami vienlaicīgi vairākās paralēlās nozīmēs. Tas ne reti liekas pat neticami, cik daudz dažādos veidos senās pasaules garīgo tekstu sacerētāji ir spējuši atsevišķās stāsta ainās iešifrēt sev interesējošos saturus (skat., piemēram, David Fideler “Jesus Christ, Sun of God. Ancient Cosmology and Early Christian Symbolism”). Augstāk minētais teksts ir Dievam veltīta tā saucamā mitoloģiskā jeb precīzāk, par svēto, sakrālo pasauli runājoša tautasdziesma. Un šādā kontekstā galds viegli var pārvērsties par pasaules centrālo asi, kas vienlaicīgi ir arī cilvēka centrālā ass – mugurkauls jeb precīzāk garīgi enerģētiskās struktūras centrālais kanāls, sanskrita Sušumna ar visām savām apakšstruktūrām. Un tad sēdēšana galda galiņā nav nekas cits kā tā pati sēdēšana pie Sidraba avota. Un Dieva zīme – jumtiņš ar punktiņu virs tā – arī var būt tikai viens no norādītājiem uz šo pašu principu.

Dieva zīme

Dieva zīme

Dieva zīme – viens no variantiem

Dieva zīme – viens no variantiem

Arī visa pārējā tautasdziesma tad viegli pārvēršas par meditācijas garīgā ceļojuma attēlojumu. Jau pati pirmā rindiņa, kas sākas ar <<rāmi, rāmi>>, vai <<lēni, lēni>> (kur vārds “lēns” arī tiek saprasts tajā pašā “rimts”, “viegls” nozīmē), nav nekas cits kā ikvienas meditācijas pamatiestādne.

Meditācija sākas ar vieglumu, rimtumu, dabiskumu – tā ir prāta darbība, kas tieši ar šo iestādni būtiski atšķiras no tik raksturīgajiem cīņas momentiem mūsu parastajā ikdienā. Tibetiešu skolotājs Sogjal Rimpoče savā Londonā nolasītājā lekcijā par meditācijas pamatiem saka, ka “uzsākot meditācijas praksi, jūs nonākat pilnīgi citā realitātes dimensijā. Parasti mēs tērējam daudz spēka, lai kaut ko sasniegtu, un tas izriet no cīņas pozīcijas, bet meditācijā viss ir tieši otrādi: pilnīgs pretstats tam, kā mēs parasti darbojamies… Meditēt, tas ir vienkārši “būšanas” jautājums, izkust līdzīgi tam kā sviesta gabals kūst saulē.” Kas gan var būt trauslāks par asnu? Un dabā asns nemaz necīnās, lai izaugtu caur akmeni. Tas notiek pats no sevis, dabiski, viegli un rimti. Un, lūk, latviešu tautasdziesma sāk dziesmu par satikšanos ar Dievu, par garīgā principa ielaišanu sevī, atgādinot mums par līdzīgas pozīcijas nepieciešamību, jo Viņš, visu caurstrāvojošais inteliģentais dzīvības spēks, darbojas saskaņā ar šo principu. Un tāpēc tas ir ceļš, kurā mēs varam būt saskaņā ar Viņu. Turklāt dainas saka, ka tā būs vislietderīgākā nostāja gan mums pašiem, gan cilvēkiem mums līdzās –

10580-0
Rāmi eimu, rāmi teku,
Rāmi laidu valodiņu;
Dievs dod manim rāmu rast
Sev maizites arajiņu.

Bet, lai padarītu šādu pozīciju par savu ikdienu, ir vajadzīga zināma prakse, noteikta vingrināšanās – kaut arī tas ir ikviena cilvēka iekšējai būtībai dabisks prāta stāvoklis, tas nemaz tik viegli nenotiek pats no sevis. Un tāpēc ir nepieciešams tas, ko dzied daina – „tec’, māsiņa, atver vārtus, ielaid Dievu sētiņā…” Kas šeit ir tā māsiņa – tā ir mūsu pašu dvēsele, subjektīvā individuālā eksistence, viņai jāatver mūsu uztveres durvis gan rimtākai, gan plašākai realitātes uztverei. Un tad Dievs nāk sētiņā. Un daina dzied „nāc, Dieviņi, saņemiesi, šauras manas duraviņas” – un te var būt runa arī par tantrisku realitāti – turklāt tā ir problēma, ko cilvēks pats, ar savu piepūli vien, ego līmenī, nevar atrisināt harmoniskā un dabiskā veidā. Psihofizioloģiski apziņas enerģijai ir jāieiet centrālajā kanālā, jau pieminētajā sanskr. sušumnā – kas burtiski tiek saprasts kā kaut kas sākotnēji šaurs, kas tajā pašā laikā tieši nosaka apziņas paplašināšanos.

Tradicionāls centrālā kanāla un tā pamatstruktūras attēlojums saskaņā ar hindu tekstiem

Tradicionāls centrālā kanāla un tā pamatstruktūras attēlojums saskaņā ar hindu tekstiem

Bet tā kā runa ir par apziņas paplašināšanos, resp. par paša Dieva satikšanu, kas ir vienlaikus gan Kosmisks spēks, gan atrodams ikvienā elementā mums līdzas, kā to saka daina “vidū sētas, pagalmā, vībotnīšu krūmiņā”, tad “šauras manas duraviņas” var būt saprotams simboliski arī mūsu uztveres nozīmē, kas ir jāpaplašina, lai uztvertu pasauli sev apkārt šādā veidā. Jo tautasdziesmas itin labi saprot, ka kādi prāta konstrukti par Dievu šeit nepalīdzēs. Nē, runa ir par tiešu realitātes uztveri, kura redz visa dzīvā savstarpējo saistību. Tāpēc “citas meitas Dievu lūdza”, bet tai, kura patiešām Dievu redz visā, tas nav nepieciešams. Kā arī pasakā par bārenīti tāds cilvēks dabiski izturas pret visu sev līdzās ar attiecīgu attieksmi. Tāpēc arī Sogjal Rimpoče var teikt, ka meditācija ir vienīgais risinājums ētiskajai problēmai, un tāpēc Jānis Zeltamute saka, ka, ja kristieši būtu patiesi kristieši, tad viss ļaunums beigtos pats no sevis. Problēma ir tikai tā, ka cilvēki viegli samaina dzīvošanu šādā realitātē ar prāta konstruktiem, kurus dzelžaini piestiprina vārdiem. Un no tā arī ceļas viss ļaunums un dalīšanās, jo tad katram savs konstrukts viegli var kļūt par vienīgi pareizo.

Vēl cits izpratnes līmenis ir, ka tās šaurās duraviņas ir viss mūsu ķermenis – cilvēciskā apziņa dzīvo ķermenī un arī Dievapziņa tad, kad cilvēks sasniedz šādu paplašinātas, ietverošas apziņas stāvokli.

„Dievs ienāca istabā, sēdās galda galiņā” – istaba esam mēs paši – Dievam ir jāienāk mūsos. “Sēdās galda galiņā” – jau minējām, ka galda galā nozīmē saistībā ar avotiņu, Indijā avotiņu tā arī sauc „Bramas durvis” – bet, protams, to var saprast arī simboliski, tomēr senajā tradicionālajā domāšanā simboliskā domāšana vienmēr un vienlaikus atbilst arī reālai, konkrētai domāšanai citos līmeņos.

Tālāk – „visapkārti vaska sveces, vidū baltis liepu galdis” (sušumnas vidū ir citrīnī baltais, stabilizējošais kanāls, „nemirstības sniedzējs”, pie kura arī ir piesaistīti enerģētiskie centri – čakras (indieši tradicionāli fiksē 7 čakras, lai gan viņu ir vairāk, un čakras vienkārši tiek sagrupētas, lai būtu sakrālais skaitlis – septiņi, dainās ir runa par deviņām). „Dieviņš sveces dedzināja, Laimīt galdu apklājusi” – vistīrākā tantra, vai iekšējā alķīmija, vai krija joga, ja gribiet – garīgā apziņas enerģija ir tā, kas baro enerģētiskos centrus cilvēka ķermenī un uztur dzīvību. Ja kādā brīdī šī inteliģentā uzturošā enerģija tiek atņemta, tajā pašā brīdī arī izbeidzas dzīvība.
Zemāk, vēl viena daina no tā paša cikla, bet, ja iepriekš minētās vairāk attiecas uz Ziemsvētku tradīciju, tad šī ir Jāņu dziesma:

32655-1
Iesim, bērni, skatities,
Kāda Jāņa istabiņa:
Šūtin šūta, pītin pīta,
Kà rakstìt izrakstita,
Visapkārt vaska sveces,
Vidû liepa līgojàs.

Šoreiz tautasdziesma stāsta nevis par liepu galdu, bet gan par dzīvu liepu, par Kosmisko koku liepas veidolā. Un kāda tad ir Jāņa istabiņa – “šūtin, šūta, pītin, pīta”. Par ko gan te varētu būt runa – vai tikai ne par Att.4. galveno procesu līmenī redzamo cilvēka enerģētisko kanālu struktūru?
Bet tā jau ir atkāpe no tēmas, jo pasakā nav runas par sarežģītākiem rakstiem. Te mums ir tikai Zelta ābele kā centrālā ass, kuras ābols bārenītei vēlāk jāpasniedz ķēniņdēlam, un Sidraba avots.

Toties pasakā bārenīte dodas tieši avotā. Pirmais indiešu jogs, kas plašākā apjomā atnesa Indijas jogas tehnikas uz Rietumiem, bija trīsdesmit gadus Amerikā nodzīvojušais Paramahamsa Jogānanda, kas bija arī viens no pagājušā gadsimta 20-to gadu otrās puses un 30-to gadu Latvijas jogas biedrības skolotājiem. Savā joga komentārā Bībeles četriem evanģēlijiem ar nosaukumu “Kristus otrreizējā atnākšana – Kristus augšāmcelšanās Tevī” viņš raksta: “Kad cilvēks var ieiet sudraba smalkā baltumā mirdzošajā zvaigznē…, tad caur Brahmas kanālu (brahmanādī) viņš paceļas… viņpus fiziskā, astrālā un cēloniskā, no vibrācijām veidotā, universa…”

Galvenie enerģētiskie kanāli saskaņā ar tibetiešu tantras tradīciju

Galvenie enerģētiskie kanāli saskaņā ar tibetiešu tantras tradīciju

Šajā pašā nodaļā P. Jogānanda plašāk apskata jogas teoriju par to, kas notiek cilvēkam mirstot, kad apziņas princips pamet ķermeni, kādi ir iespējamie ceļi, apziņas principam izejot pa dažādām centrālā kanāla smalkās struktūras sadaļām, kas parādītas arī Att.3., un kādas uztveres apziņa piedzīvo, ja tā var atstāt ķermeni pa to vai citu centrālā kanāla daļu. Tomēr cita starpā viņš norāda: “Tikai ar intelektu nav iespējams pilnībā uztvert visu astrālo un cēlonisko brīvības ceļu komplicētību… Tos var atklāt soli pa solim ar intuitīvu uztveri pateicoties krija jogas praksei (kri – darbība, ja – dvēsele, iekšējā garīgā realitāte, krija – darbība, savienota ar uz iekšējo realitāti vērstu uzmanību)… Ceļš brīvībā nav vienkārši sasniedzams ar dažiem apgalvojumiem, lūgšanām vai pat nesistemātiskiem centieniem šad un tad meditēt… Taču tiklīdz cilvēks atbrīvo savu dvēseli no fiziskā, astrālā un idejiskā ķermeņiem, viņš var savienoties ar Bezformas Absolūtu vai pieredzēt vienotību ar Universa Lielo Gaismu.”

Ne velti latviešu folklorā pasaku par garo pupu, kas ir viena no sižetiski pasakai par Zelta ābeli paralēlajām pasakām, tāpat kā garās pupas tautasdziesmas saista arī ar mūsu senču priekšstatiem par dzīvi pēc nāves. No šāda viedokļa zināmā nozīmē tos var nosaukt arī par tādiem kā simboliskā veidā un visai koncentrēti pasniegtiem latviešu analogiem slavenajiem tibetiešu “Bardo Tjodol” (Tibetas dzīvo un mirušo grāmata) veida tekstiem.

No šāda skatījuma mēs varam teikt, ka pasakas sērdienīte bezbailīgi apgūst Jogānandas pieminētos brīvības ceļus. Viņa nonāk citā pasaulē, kas šādā kontekstā nevar būt nekas cits kā iekšējā pasaule un tāpēc visi objekti šeit var būt saprotami tikai uzlūkojot tos kā tādus – kā iekšējās pasaules objektus, un dārgumi, ko var iznest no turienes, ir iekšējās pasaules dārgumi. Tie, ko nemaitā kodes un rūsa. Bet tāpēc jau nekur nepazūd arī vienkāršais un acīmredzamais ētiskais saturs. Pietāte pret visu dzīvo un rūpes par to. Simboliskie saturi ir dziļāk, bet ētiskais saturs ir kā tāda bāze, kas ikvienam izlasāma. Tas ir tieši tāpat kā jogā ētiskie principi – Jama un Nijama – lietas, ko nevajag darīt, un lietas, kas jādara, veido jogas piramīdas pamatu, bez kā nav iedomājam jogas ēka, tāpat kā Bodhičittas princips – aktīvā labestība – veido Ziemeļu budisma ēkas pamatu un ir tā sākums un beigas, kā Jēzus Kalna sprediķa ētiskais imperatīvs veido kritietības pamatu utt.


Zelta ābele un sudraba avots (nobeigums)

Vispirms nedaudz atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma, vai tiešām mēs varam latviešu folkloras materiāla kontekstā runāt par meditāciju? Vai mums ir pamats par to runāt? Un vai patiešām baltu maztautu pirmskristīgajās tradīcijās un arī vēlāk, kad jau veidojās latviešu tauta, šeit ir koptas kādas darbības, ko mēs varētu saistīt ar meditāciju?

Ievadā grāmatai “Meditācija un Bībele” Arjē Kaplāns norāda, ka tradicionālajās kultūrās faktiski ir tikai divi veidi, kā cilvēki sasniedz izmainītos apziņas stāvokļus – vispirms tie ir dažāda veida meditācijas paņēmieni, noteiktas prāta un ķermeņa darbības, kuru mērķis ir izsaukt meditācijas stāvokli, kas sniedz pēc tam iespēju gan paplašināt uztveri, kas var būt mērķis pats sevī, gan arī nepieciešamības gadījumā attīstīt kādas praktiskas iemaņas, izmantojot iegūto prāta iedziļināšanās spēju. Un otrs veids ir dažādu no dabas iegūtu īpašu vielu lietošana.

Lietuviešu reliģiju vēstures speciālists un rakstnieks Gintaras Beresņēvičius savā darbā “Lietuviskā meditācija un kontemplācija. Ekstremālie stāvokļi. Lietuva un Austrumi” uzsver, ka izmainītu apziņas stāvokļu lietošana pie lietuviešiem un kuršiem ir bijusi pietiekami plaši izplatīta parādība līdz pat 19.gadsimtam. Viņš raksta: “Kaut kas tiek darīts,… dažkārt neapzināti, bet nereti apzināti tiek meklēts ekstremāls reliģisks pārdzīvojums vai arī tas tiek apgūts īpašā veidā, vai tas būtu tradīcijas svētīts vai noraidīts…, ja runājam par 14. – 19.gs. lietuviešu zemniecisko reliģiskumu, tas ir uzskatāms par sinkrētisku – noteikti stāvokļi tika tā vai citādi svētīti, veltīti, tolerēti vai netolerēti, bet tie bija gan senajai tradīcijai piederoši, gan arī nāca no kristietības un kopā veidoja savdabīgu parādību, kas 14.gs. beigās bija jau sinkrētiska zemnieku reliģiozitāte, kurā saplūdušas gan arhaiskās šamanisma tehnikas, gan zintnieku slepeno zināšanu kopums vai tā paliekas, gan arī īpašo cilvēku tiešā garīgā dzīve vai tās ekstremālie stāvokļi, kā arī kristietības nestie tēli un priekšstati.”

Šim secinājumam var atrast apliecinājumu arī Strauberga savāktajā materiālā, kas publicēts krājumā “Latviešu buramie vārdi”, pie tam Straubergs norāda arī uz Beresņēvičius neminētu ietekmes faktoru, par ko ir norādes jau tik agri kā no 15.gs. – tie ir no Viduslaiku jūdaisma nākošie kabalistikas elementi. Jebkurā gadījumā kopumā situācija ir bijusi visai līdzīga iepriekš minētajai. Varbūt vienīgi Lietuvā, no vienas puses, ilgāk nekā Latvijas teritorijā saglabājās senās reliģijas organizētās formas, jo Lietuvas lielkņaziste ilgstoši praktizēja toleranci pret dažādām garīgās dzīves formām arī pēc kristietības kā oficiālas valsts reliģijas pieņemšanas, un, no otras puses, arī kristietība Latvijas teritorijā ienāca dziļāk tautas apziņā daudz vēlāk, jo Lietuvā agrāk tās izplatīšanā aktīvi sāka piedalīties pašu tautas pārstāvji.

Jāatzīmē arī Andreja Pumpura grāmata “Tēvijā”, kur mēs varam lasīt, ka vēl 19.gs. sākumā Vidzemē ir bijis visai daudz šādu īpašo cilvēku – “labvīru” un “labsievu” vai vispārīgā apzīmējumā “labdaru”, kurus piemin Beresņēvičius. No teikām mums ir pazīstams stāsts par šāda cilvēka darbošanos pie Gūtmaņa alas Siguldā, dziedinot ļaudis ar alas avotiņa ūdeni, no kā arī pēc tam vācu valodas ietekmē cēlies alas nosaukums.

Šeit mums jāatgriežas pie Arjē Kaplāna, kurš norāda, ka šādi cilvēki ar īpašu apziņas stāvokļu pieredzi nevar rasties tukšā vietā vai tikai kādas īpašas iedzimtības dēļ, ka šādu cilvēku esamība automātiski paredz kaut ko no divu viņa iepriekš minēto elementu lietošanas prakses. Līdzīgi kā Kaplāns raksta par Tuvo Austrumu pravietības tradīcijām, arī par mūsu folkloras materiālu mēs varam teikt, ka tajā nav atrodams praktiski nekas, kas būtu attiecināms, vismaz pozitīvā nozīmē, uz kādu īpašu vielu lietošanu, lai iegūtu izmainītus apziņas stāvokļus. Tādas ir noteikti tikušas lietotas, jo negatīvā nozīmē ir atrodams diezgan daudz materiāla, piemēram, par driģeņu lietošanu. Tomēr pozitīvā aspektā mums drīzāk jāmeklē folklorā norādes uz meditācijām, kuras piekopa mūsu tradicionālās kultūras ietvaros. Skat. zemāk dainu:

24930-2
Nu gulešu, nu nāk miegs,
Viņu nakti neguleju:
Ar Laimiņu runadams,
Viņu nakti sasēdeju.

Tautasdziesmas varonis ir pavadījis visu nakti sarunā ar pirmskristīgo dievību Laimu, ko vēlākā sinkrētisma periodā nereti tāpat kā Māru identificēja ar kristīgo Dievmāti (skat. Strauberga “Latviešu buramie vārdi”). Tātad runa ir par meditāciju koncentrējoties uz dievišķo tieši tādā pašā veidā, kā tas šodien tiek praktizēts visās lielajās reliģijās. Te būtu vietā atzīmēt, ka pats vārds “Laima”, ja to vērtējam, piemēram, no sanskrita pirmzilbju, indobudistiskās pasaules sēklas mantru, viedokļa, sniedz mums ļoti interesantu materiālu. Sanskrita zilbe “La” ir zemes elementa sēklas mantra, bez tam tā nozīmē prieku, mīlestību vai saldumu un arī iegūšanas procesu kā tādu, zilbe “aim” ir gudrības sēklas mantra, hinduismā tā attiecas uz gudrības dievieti Sarasvati, bet zilbe “ma”norāda uz laiku, ierobežojumu, pabeigšanu (skat. Paramahamsa Pragjānānandas grāmatu “Akšara Tattva – svētās zilbes” kā arī Cologne Digital Sanskrit Lexicon). Un, protams, laime ir sasniedzama caur gudrību un ne bez praktiskas pieejas, tā būtībā nav iespējama bez sirsnīgām attiecībām un pati kā tāda nozīmē prieku, un, tā vai citādi, tā ir ierobežota laikā, ko nosaka mūsu dzīve. Tādējādi no sanskrita pirmzilbju viedokļa vārds “Laima” ir kā atbilstoša tās nozīmei latviešu folkloras tradīcijā, ideāla mantriska struktūra. Var jau uzskatīt šāda veida atbilstības tikai par sakritībām. Tomēr līdzīgas interesantas paralēles var atrast attiecībā uz vairumu īpaši nozīmīgu vārdu mūsu folklorā, par kurām varēsim parunāt sīkāk kādā citā rakstā.

Šīs tautasdziesmas kontekstā būtu vietā atzīmēt, ka nomodā būšana senāko reliģisko svētku laikā, piemēram, Ziemsvētkos un Jāņos, pie latviešiem ir bijusi vispārēja parādība un, attiecībā uz Jāņiem, kaut arī reliģisko saturu sen zaudējušā formā, saglabājusies līdz mūsdienām. Nevar nepieminēt, ka citās tradīcijās nomodā būšana pati par sevi jau ir viena no darbībām, kas parasti tikusi veltīta izmainītu apziņas stāvokļu sasniegšanai. Turklāt par Jāņiem mums taču ir Papardes zieda stāsts, kuru bija jādodas meklēt uz vientuļām vietām, un ticējumos un tautas pasakās aprakstītais process būtībā tieši norāda uz meditāciju.

Šajā jostā redzama svastika ar abos virzienos vērstiem zariem, ko sauc par Papardes ziedu, arī par Pērkona ziedu.

Šajā jostā redzama svastika ar abos virzienos vērstiem zariem, ko sauc par Papardes ziedu, arī par Pērkona ziedu.

Attēlā redzamais simbols – “Papardes zieds” attēlo enerģijas rotāciju pretējos virzienos. Gan Kosmosā, gan cilvēkā nepārtraukti notiek pretēju virzienu cirkulācijas procesi. Dabā nepārtrauktā cirkulācija ir tā, kas rada un uztur dzīvību. Bez tam šo svastiku var uzskatīt par vēl vienu veidu, kā attēlot vīrišķā un sievišķā vienību, līdzīgi daosu iņ-jaņ simbolam vai Višnu zīmogam – sakrustotajiem, augšup un lejup vērstajiem trīsstūriem. Krievu vecticībniekiem šī zīme ir viens no nozīmīgākajiem “oberegiem” – aizsardzības zīmēm. Arī meditācijas process ir sava veida cirkulācijas process, kurā, cikliski atkārtojot prāta virzību uz meditācijas objektu, caur vienlaicīgu atslābinājumu un uzmanību, prāts tiek virzīts arvien uz iekšu. Tāpēc Papardes zieds šāda grafiska attēlojuma kontekstā ir dabisks meditācijas simbols. Citā aspektā ar savu tautasdziesmās aprakstīto zelta, zilo un sudraba gaismu Papardes zieds simbolizē mūsu iekšējās intuīcijas spēju un tāpēc simbolisko gaišredzības orgānu – “trešo aci”. Intuīcija, kā iekšējs process, kā vērojuma un nevis uz āru vērstas darbības rezultāts, ir saistīta ar dabas sievišķo aspektu.

Tā ir Mātes Dabas dāvana mums cilvēkiem. Tādējādi izpaužas Papardes zieda saistība ar sievišķo un personificētā formā ar Laimu, jo saskaņā ar teikām Papardes zieds taču dāvā cilvēkam laimi. No šejienes Papardes zieda saistība ar joni un tāpēc arī ar simbolisko Kosmisko joni cilvēkā – avotiņu, ar ko daudzās senajās tradīcijās tiek saistīta cilvēka vienotība ar gara pasauli, ar dievišķo. Šķiet, tieši šādā veidā mums rodas iespēja ieraudzīt mazliet dziļāk kā simboli spēlē mūsu folklorā savu simfoniju, nepaliekot uz vienkāršoti fiziskās izpratnes līmeņa. Problēma nerodas no fiziskās izpratnes līmeņa kā tāda. Tam ir sava vieta. Problēma rodas no nespējas redzēt tam pāri.

Atgriežamies pie pasakas par “Zelta ābeli un Sidraba avotu”. Kaut nenosaukta vārdā, vecā māmiņa, ko bārenīte sastop paralēlajā pasaulē, taču nav nekas cits kā Laima, kas dāvā katram meklētājam šķirstiņu, katram savu laimi. Turklāt, ir raksturīgi, ka katrs pats to izvēlas atbilstoši savam iekšējam stāvoklim. Pasaka mums tikai līdzībās parāda, ka visa esošā tīrais garīgais pamats nevienu nenosoda un nevienu negodina, pieņem visu un pacieš visu, bet atbilstošas balvas ikviens tāpat saņem pats pēc savas dabiskās izvēles.

K. Sūniņa ilustrācija pasakai “Zelta ābele...

K. Sūniņa ilustrācija pasakai “Zelta ābele…

No meditācijas tradīciju viedokļa nozīmīgas asociācijas “Zelta ābeles…” pasakā saistās ar putras vārīšanu un pirts kurināšanu. Lūk, tautasdziesma, kurā izmantoti līdzīgi simboli:

33844-4
Māte mani kult gribeja,
Es noteku lejiņâ,
Es noteku lejiņâ
Pie kuplaja ozoliņa.
Gar kuplaju ozoliņu
Sudrabiņa upe tek,
Sudrabiņa upe tek
Deviņàm(i) attekàm.
Devitâ attekâ
Dieva dēls pirti dara (taisa),
Dieva dēls pirti dara (taisa),
Zelta spāres spāredams,
Zelta spāres spāredams,
Zelta sūnas sūnodams.
Saules meita pirtî gāja,
Zelta slota padusê,
Zelta slota padusê,
Zīda reklis azotê.
Zvaigznes nesa ūdentiņu
Ar dimanta kausiņiem.
Mēnestiņš garu meta
Ar sudraba biķeriti,
Salda piena garu meta,
Vīnâ slotu slapinaja.
Met, Mēnesi, pamazam,
Lai nelūst zelta zari,
Lai nelūst zelta zari,
Lai dabù Dieva dēls?.

No vairāku garīgās prakses tradīciju viedokļa krāsns un pirts ir raksturīgi simboliski apzīmējumi vidējai zonai cilvēka augumā. Piemēram, daosu iekšējās alķīmijas tradīcijā krāsns atbilst apakšējai daļai nabas rajona enerģētisko centru jeb apakšējā cinobra lauka zonā (pavisam daoismā izdala trīs cinobra laukus – apakšējo jeb nabas rajona, vidējo jeb krūšu rajona un augšējo jeb galvas rajona, vēl tos sauc arī par “zelta zirņa” laukiem, kam ir atkal atrodama tuvāka asociācija ar latviešu kultūru).

Xiuzhen tu – daosu klasiskā “Realitātes kultivēšanas diagramma”. Vēdera zonā redzama “alķīmiskā krāsns”. (Pēc Fabricio Pregadio “Zelta eliksīra ceļš”)

Xiuzhen tu – daosu klasiskā “Realitātes kultivēšanas diagramma”. Vēdera zonā redzama “alķīmiskā krāsns”. (Pēc Fabricio Pregadio “Zelta eliksīra ceļš”)

Attiecībā uz Mēnesi un tā mesto “salda piena garu” ir cits stāsts. Pagājušā gadsimta 30-to gadu Latvijas jogas biedrības skolotāja Svami Šivānandas grāmatā “Jogas terapija” lasām: “Džala- vai Soma-dhara-nabhi-mudra tiek lietota meditācijas un elpošanas tehniku – pranajamu – izpildes laikā, kad nepieciešams lejup ejošs ūdens [stihijas] spēka impulss vai Somas straume (..).”

Sanskrita terminu – sinonīmu „Džala-dhara-nabhi-mudra” jeb „Soma-dhara-nabhi-mudra” burtiskais tulkojums ir “Ūdens (Džala) jeb Mēness (Soma) atbalsta punkta simbols”. Soma ir viens no Mēness vārdiem sanskritā, bet Somas straume saskaņā ar Vēdām ir Mēness savāktais un sniegtais dievu dzēriens. Hatha jogā Soma-dhara-nabhi-mudra ir viena no mēles tehnikām, kas saistās ar mēles pacelšanu un griešanu atpakaļ. Taču tieši tādu pašu tehniku kā svarīgu palīgu meditācijā lieto arī daudzās citās tradīcijās.

Piemēram, populārais ķīniešu daosu skolotājs Mantak Čia grāmatā “Tao dziedināšanas gaismas atmodināšana” sadaļā “Siekalas un nektārs” raksta: “Kad dzīvības elektromagnētiskais spēks plūst caur aukslēju punktiem, mēli un Divkāršajiem Drakoniem (ar mēli saistīts daosu anatomisks termins), notiek siekalu atdalīšanās pastiprināšanās, pie tam siekalas kļūst saldas un aromātiskas (..). Daosi uzskata, ka siekalas (..) veicina enerģētiskā līdzsvara iestāšanos (..). Pareizi norītas siekalas palīdz atvērt funkcionālo kanālu, kas, savukārt, palīdzēs enerģijai brīvi plūst pa to gar ķermeņa priekšējo plakni (..). Es uzskatu, ka bez parastām siekalām mutes dobumā (..), aktivizējot čiekurveida dziedzeri, hipotalamusu un hipofīzi (..), tiek izsviesti hormoni, kas uzkrājas uz aukslējām kā Eliksīrs, ko daosu literatūrā sauc par „Zelta Eliksīru”. Parasti tas notiek cilvēkiem, kas dzīvo lielā mīlestībā (..). Pareizi norijot, šis šķidrums ir labākās zāles gara stiprināšanai un atveseļošanai un garīgās izaugsmes paātrināšanai kopumā.”
Indiešu jogā ir pieņemts ar Mēnesi apzīmēt galvas centru apakšējo aizmugurējo daļu, kamēr vēdera augšējo rajonu ar Sauli. Līdzīgs simbolisma variants sastopams arī Eiropas Viduslaiku alķīmijā. Ne velti vēl mūsdienās mēs vēdera augšējo rajonu saucam par “Saules pinumu”.
Interesanti, ka galvas centru kopumu daosi sauc par „Kristāla pili”, bet kristāls ir viens no materiāliem, ko saista ar Mēnesi.

Eiropas Viduslaiku alķīmijas ezoteriskā izpratne tieši tāpat kā daoismā saistās ar priekšstatu par iekšējo alķīmiju. Lai gan šis uzskats nav tik plaši izplatīts kā Ķīnā vai Indijas un Tibetas tantras filozofijā, tomēr tas ir labi zināms sākot ar pirmajiem rožkrustiešu tekstiem. Ne velti ir viedoklis, ka “Rozes un Krusta” ideju aizsākumi meklējami krusta karu krustnešu kontaktos ar islama sufismu, kuram savukārt bija saites ar visu plašo Austrumu kultūru telpu. Vēlāk J. Bēmes un viņa skolnieku mistikā tas ir viens no viņu mācības pamatiem. Interesanti, ka Bēmes mācībai raksturīgo uz augšu apgriezto sirdi mēs varam atrast uz kādas latviešu seno simbolu “uzrakstu klints”. Šobrīd šīm “zīmju klintīm” gan nav nekāda datējuma, un mēs nevaram neko pateikt par to, vai sirds tiešām ir zīmēta vienā laikā ar pārējiem uzrakstiem. Varbūt, ka tā te ir radusies pilnīgi citā laikā un citā nozīmē nekā pārējās zīmes. Tomēr gadījums pats par sevi interesants.

Viena no “zīmju klintīm” Ziemeļlatvijā, kur redzama arī J. Bēmes uz augšu apgrieztā sirds.

Viena no “zīmju klintīm” Ziemeļlatvijā, kur redzama arī J. Bēmes uz augšu apgrieztā sirds.

Iepriekš minētos vai tiem līdzīgus psihofizioloģiskos mehānismus izmanto arī tibetiešu tradīcijās. Piemēram, ķīniešu izcelsmes tibetiešu mūks un tulkotājs Garma Č. Čangs grāmatā “Tibetiešu jogas mācības” raksta par tā saucamo Dumo vai Tummo uguni nabas centrā: “Tās augšējā daļa smalka, līdzīga adatai, bet ļoti karsta, – tā sāk izstrādāt karstumu Centrālajā Kanālā kā rezultātā Galvas centra baltā Tig-le sāk “kust” un pa pilienam lāsot lejup (..). Veicot šo praksi jogam jāizpilda elpošanas vingrinājumi, lai attīstītu Dumo-siltumu zem nabas, kas savukārt “kausēs” balto Tig-le Galvas centrā. Tāpēc Tig-le lāses nepārtraukti un neizsmeļami kritīs Kakla centrā, no kurienes izplatīsies pa visiem ķermeņa smalkajiem kanāliem. Tādējādi attīstīsies ārkārtējs prieks un intensīvs siltums, kas aptvers visu ķermeni (..).”

„Tig-le” ir tibetiešu analogs sanskrita vārdam “bindu”, kas nozīmē lāsi, pērli, zirni, punktu utml. Visas Č. Čanga minētās darbības ir saistībā ar iekšējo koku, centrālo kanālu un visu pārējo tā saucamo “smalko kanālu” sistēmu. Tautasdziesmā to pašu attēlo ar ozolu, sidrabiņa upi un tās deviņām attekām. Manuprāt, gadījumā ar šo dainu analoģijas ir tik tiešas, ka grūti iedomāties, ka tas varētu būt gadījies nejauši. Arī pasakas elementi labi saistās ar šo tautasdziesmu un tās variācijām, kā tas ne reti ir ar folkloras materiālu, kur vieni elementi dabiski pāriet citos.
Protams, ar šo nebūt nav izsmeltas visas iespējas “Zelta ābeles…” pasakas atsevišķo sižeta līniju simboliskajām, ar meditāciju saistītajām interpretācijām, tomēr mūs jau gaida daudzi citi, bieži vien mazliet savdabīgi, stāsti, par kuru iespējamo nozīmi mēs diemžēl ne vienmēr piedomājam, uztverot to visu tikai kā dažādas dabas skaistuma metaforas.

Latvijas daba ir bijusi ļoti skaista. Daudz kas no šī skaistuma ir zudis un droši vien tiks vēl nākotnē ievērojamā mērā neatgriezeniski sabojāts gan ar mežsaimniecības rūpnieciskošanu un mežu mega-izciršanu, vērtējot mežu tikai par kokmateriāliem iegūstamās naudas izteiksmē, gan ar lielmēroga intensīvo lauksaimniecību, kamēr tai nepiemērotās lauksaimniecības zemes un konkurenci neizturējušo mazo saimniecību platības tiek pamestas un aizaug ar krūmiem. Kādi cilvēki varbūt teiks, – jūs laikam gribat neiespējamo, cīnīties pret progresu! Cīnīties pret attīstības un pārmaiņu procesu kā tādu, protams, nav iespējams. Tas, uz ko tomēr var cerēt, ir lielāka līdzsvara meklējums starp iekšējo un ārējo, starp materiālajām un garīgajām vērtībām.


Jāņi un to svinēšana

Kāpēc vispār mums vajadzētu Jāņu svinēšanu vēl kaut kā mēģināt saistīt ar kādu meditāciju, apceri? Vai tad tāpat nav jau gana labi ar to, ka mēs vienkārši nododamies priekam šajā naktī un sekojošajā dienā?

Protams, ir labi. Vēl vairāk – prieks pats par sevi jau ir viena no garīgajām kvalitātēm. Klasiskajās meditācijas kultūrās prieks, priecīgums tiek uztverts kā ļoti vērtīga un nepieciešama īpašība. Piemēram, indusu jogā tīrs prieks ir viena no četrām ētiskām pamatkvalitātēm, budistiem tā pieder pie tā saucamajiem četriem bezrobežīgajiem, kas ir garīgās pamatnostādnes – bodhičittas jeb atmodušās apziņas pamatā. Bet te gan ir viena nianse, runa abos šajos gadījumos ir par tīru prieku, nevis šķietamu prieku, kādu cilvēki mēģina gūt, piemēram, ar alkohola vai citu apreibinošu vielu palīdzību vai, tam līdzīgi, ar kādu apreibināšanās pasākumu palīdzību. Jāņiem ir piederīgs Jāņu alus un Jāņu siers kā arhetipiskas vielas. To gatavošana un nobaudīšana ir praktiski „gastronomiska” un vienlaikus var būt ar dziļu simbolisku jēgu. Diemžēl Jāņu „prieks” mums samērā bieži izvēršas visai bēdīgs kā pamatīgas nodzeršanās svētki, un būtu daudz labāk, ja ceļu policijai nebūtu jārīko savas savdabīgās kampaņas.

Tādējādi mums Jāņi šobrīd ir visbiežāk savā būtībā palikuši par pasaulīgiem svētkiem, kuru svinēšanu nosaka tikai tradīcija un nevis kāds īpašs saturs. Un te ir zināma problēma. Mirča Eliade savā grāmatā “Svētais un pasaulīgais” cita starpā norāda, ka tieši “svētuma sajūtas zaudēšana raksturo visu mūsdienu sabiedrības nereliģiozā cilvēka pieredzi, un kā sekas tam mūsdienu cilvēks izjūt arvien lielākas grūtības pasaules un esamības mērogu izpratnē…”. Protams, nevaram un arī nevajag atgriezt to, kas patiešām ir neatgriezeniski zudis. Pasaules process pastāv pārmaiņās. Tomēr tieši zināmas apceres kultūras atjaunošanās, vienlaikus atbilstoši tradicionālajam saturam, bet mūsdienīgās formās, iespējams, varētu būt vienas no “zālēm”, kas šeit varētu līdzēt. Meditācijas elementu atgriešanai šajos svētkos nebūtu jānozīmē vēl kaut ko papildus darīt mākslīgi. Tai nevajag nekādus papildus rituālus, izdomātas darbības. Tā nozīmē tikai prāta klātbūtnes ienešanu, izpratnes ienešanu par to, ko mēs darām, uzmanību pret detaļām un to nozīmi. Jebkurā, pat visvienkāršākā un parastākā Jāņu svinēšanā jau ir klātesoši apceres elementi, kuru mērķis ir aktivēt attīstības un atjaunotnes arhetipus mūsu apziņā. Ja mēs tos uztversim apzinīgi, ar noteiktu uzmanības klātesamību, iespaids būs dziļāks.

Čaterdži savā grāmatā “Balti un ārieši” norāda, ka latviešu un lietuviešu vārds daina ir tieši saistīts ar vēdu vārdu dhēnā ar nozīmēm ‘balss’, ‘runa’, ‘slavinājums’, ‘daudzinājums’, ‘slavasdziesma’ un arī ‘straume’, ‘upe’ un ar Avestas daēnā ar nozīmi ‘mācība’, ‘atklāsme’, ‘ticība’, ‘reliģija’ kā arī ‘iekšējā būtība’, ‘cilvēka augstākā esamība’, kuru abu pamatā ir pirmsakne dhi ar nozīmi ‘domāt’, ‘saprast’. Analoga senirāņu sakne day, kā izrādās, nozīmē arī ‘uztvert’ un ‘apdomāt’. Tādējādi pats tautasdziesmas apzīmējošais vārds daina, dainas izrādās kopējas izcelsmes ar indobudistisko tradīciju dhiāna – terminu, ar ko sanskritā apzīmē meditāciju, apceri visplašākā nozīmē.

Pirmā lielā jogas skolotāja Rietumu pasaulē Paramahamsa Jogānandas skolnieks Svami Krijānanda savos rakstos “Kā pareizi izpildīt daudzināšanu” un “Garīgā dziedāšana” vairākkārt uzsver, ka garīga dziedāšana un daudzināšana var būt ļoti noderīgas prakses meditācijas stāvokļa ierosināšanai, ja tās šajā kontekstā pareizi izpilda. Jāņu dziesmām šajā ziņā ir vēl tā priekšrocība, ka ilgstoši visas nakts garumā tiek atkārtots līgo refrēns. Pats vārds ‘daudzināšana’ taču arī nenozīmē neko citu kā ilgstošu un biežu atkārtošanu. Pozitīvu ievirzi dodošu gaismas vārdu pastāvīga atkārtošana prātā jeb daudzināšana vienlaikus arī ir viena no raksturīgām, vienkāršām meditācijas tehnikām daudzās tradīcijās. Kāpēc tā ir tik izplatīta? Tāpēc, ka tā ir meditācijas tehnika, kas ir pieejama ikvienam. Tieši tā, piemēram, māca praktizēt meditāciju agro Viduslaiku kristīgais teksts “Neziņas mākonis”.

32938-2
Jānits nāca par gadskārtu
Savu bērnu apraudzìt,
Vaj tie ēda, vaj tie dzēra,
Vaj Jāniti daudzinaja.
I tie ēda, i tie dzēra,
I Jāniti daudzinaja.

Šajā dainā daudzināšana ir pat pielīdzināta ēšanai un dzeršanai, kā kaut kas tikpat svarīgs. Jā, mūsu gara kopšana un pastāvīga vingrināšana patiešām ir tikpat svarīgs faktors kā savas fiziskās labklājības uzturēšana, un mūsu senči to ir labi sapratuši. Mums ir nepieciešams barot ne tikai savu ķermeni, bet arī savu garu. Cita starpā zilbi Jā izmanto kā vienu no Dieva vārdiem vairākās tradīcijās. Indoeiropiešu sensakne Jā nozīmē ‘iet’, ‘virzīties uz priekšu’. Romieši ar šo zilbi piesauca Jānusu – vārtu dievību, kura simbols bija atslēgas, ko sauca arī par dievu dievu (vai tā nav paralēle ar indusu Mahadeva?!) un ko neopitagorieši saprata kā Saules dievību, senākās romiešu tradīcijās to uzskatīja kā visa esošā radītāju, bet grieķi ar saucieniem Jā godināja Dionīsu, kam ir asociācijas gan ar nākšanu un aiziešanu, gan ar Sauli. Sanskrita vārds Jāna, savukārt, nozīmē vienlaicīgi gan ceļu, gan pārvietošanās līdzekli plašā nozīmē, gan ceļojumu, tajā skaitā garīgo ceļojumu. Bet ar vārdkopu Nārājana vēdiskajā tradīcijā apzīmē Augstāko esamību, Dievu un arī pirmā mitoloģiskā Kosmiskā cilvēka dēlu.

Jāņu pūdele – Jāni kā vīrišķo sākumu saista ar vertikāliem elementiem, līdzīgi kā tas ir ar Šivu vēdiskajā tradīcijā, kura viens no simboliem ir visu Visumu caurstrāvojošs gaismas stabs.

Jāņu pūdele – Jāni kā vīrišķo sākumu saista ar vertikāliem elementiem, līdzīgi kā tas ir ar Šivu vēdiskajā tradīcijā, kura viens no simboliem ir visu Visumu caurstrāvojošs gaismas stabs.

Bet ko gan mums māca šāda daina:

33666-0
Es Dieviņu piemineju
I rītâ,vakarâ;
Še ceļos, še guļos
Zem Dieviņa kājiņàm.
Protams, ne ko citu kā to pašu vien daudzināšanu.

Iepriekš pieminētais Krijānanda norāda, ka tieši ilgstošāki vienas frāzes vai vārda atkārtojumi ir tie, kas dziedot vai skandējot vārdus ar garīgu, meditatīvu nozīmi var būt palīdzīgi meditācijas stāvokļa ierosināšanā, īpaši, ja cilvēks ar šiem atkārtojumiem apzinīgi cenšas ienest atkārtojamo frāzi vai vārdu arvien dziļāk sevī – zemapziņā, bet caur to, izmantojot īpašu tehniku, var aizsniegties arī līdz virsapziņai. Līgo refrēns šajā ziņā ir vēl jo vairāk interesants, jo kā norāda Jogānanda (Lekciju 1.izdevuma 6.kurss) tieši skaņas ī un o (ou) atbilst lejup un augšup ejošajām cirkulācijas strāvām mugurkaulā. Svami Krijānanda uzsver, ka vienkāršas, bet iedvesmojošas melodijas var būt vislabākais palīgs meditācijas stāvokļa sasniegšanā. Tieši tādas lielākoties ir mūsu tautasdziesmas. Bez tam viņš norāda, ka meditācijai palīdzīga ir klausīšanās, ieklausīšanās sevī un ka to var ļoti labi praktizēt kopā ar dziedāšanu.

Tautasdziesmu dziedāšanai tāpat kā daudzu citu kultūru rituālai dziedāšanai ir raksturīgs tas, ka ir vadītājs, kurš sākumā nodzied frāzi, ko otrajā reizē atkārto visi pārējie dziedātāji, un tādējādi dziedāšana un klausīšanās var nepārtraukti mainīties vietām. Krijānanda arī iesaka, ka ne mazāk svarīgas ir pauzes starp dziesmām, jo pēc dziedāšanas paliekot brīdi klusumā, ieejot dziesmas izraisītajā sirds noskaņā un tad nesot šo izjūtu augšup, uz pieres centru, var realizēties saskare ar virsapziņu. Viņš saka, ka neiekļaut daudzināšanā un dziedāšanā klusuma brīžus ir tas pats, kas pamest lidmašīnu brīdī, kad tā uzsāk pacelšanās ieskrējienu, jo garīgas dziedāšanās un daudzināšanas mērķis ir tieši sagatavot prātu meditācijai.
Šie padomi var būt mums visnotaļ noderīgi, ja gribam atjaunot un ienest apceres kultūras elementus savu dziedošo svētku svinēšanā. Tie nav sarežģīti un tiem nav vajadzīgas nekādas speciālas darbības.

Jāņu dainas mums stāsta, ka līgo viss esošais – gan reālajai, gan sakrālajai pasaulei piederošais.

28657-1
Līgo bite, līgo saule
Baltābola kalniņâ

5983-0
Līgo bite ziedu ņemt,
Līgo meita vainagâ.

32955-0
Līgo Dievis ar Pērkoni,
Es ar savu bāleliņu.
Tev, Dieviņ, visa zeme,
Man tas viens bāleliņš.

32444-0
Līgo saule vakarâ,
Līgo gani sētiņâ,
Līgo pati mīļa Māra
Telitèm vārtu vērt.

Universāls process, kas norisinās visā dzīvajā dabā, ir elpošana, un “līgo” vārds ir ļoti labi saistāms ar elpošanu un izmantojams vienkāršā elpošanas meditācijas procesā. Jogā tādu procesu sauc par prāta pranajamu (manasic pranayama). Tā ir meditatīva tehnika, kurā mēs prātā vērojam savu dabisko elpošanas procesu, to nekādi neietekmējot. Bez tam mēs varam prātā savienot ieelpu un izelpu ar kādas frāzes vai mantras daļām vai vārda zilbēm, lai pastiprinātu uzmanību. Protams, atbilstošām frāzēm vai mantrām ir vēl arī pašām sava iedarbība uz prātu. Budisma tradīcijās praktizē līdzīgu procesu, kas ir viens no sākuma vingrinājumiem un ko sauc “šamatha” (tibetiešiem “shiné”), kas nozīmē rāmumu, norimšanu, iekšējo klusumu. Arī kristīgie tuksneša vientuļnieki un vēlāk Austrumu baznīcas stareci mācīja savienot īsas lūgšanas ar elpošanu.

Tas ir tāpēc, ka, kaut arī pati elpošana no vienas puses pieder pie virsējiem, novērojamiem un zināmās robežās arī ietekmējamiem procesiem, tā ir vienlaicīgi saistīta ar dzīļu procesiem cilvēka apziņā. Tieši aiz elpošanas atrodas transcendence. Kaut arī mēs varam ieelpot un izelpot arī apzinīgi, mēs nevaram elpot gluži kā patīk. Vienlaicīgi elpošana ir arī automātisks process, un, ja kādā brīdī Dievs, daba atņems cilvēkam elpu, viņš tajā pašā brīdī mirs, un tur vairs nelīdzēs nekāda viņa griba. Tieši šīs saistības dēļ ar transcendenci dažādas tradīcijas bija izstrādājušas meditācijas, kurās kā apceres objektam pievēršas elpošanai.

Šajā gadījumā vērojam savu dabisko elpošanu, un, kad prāts aizklīst, atkal atgriežam to atpakaļ un turpinām vērot. Ar līgo vārda iekšēju, mentālu atkārtošanu mēs vienlaikus gan padziļināsim šo procesu, gan atvieglosim to. Lī – go, izelpa – ieelpa vai ieelpa – izelpa. Prātam pievilcīga vārda iekšēja atkārtošana palīdzēs noturēt uzmanību uz elpošanu. Šajā gadījumā svarīgi ir nekādi neietekmēt elpošanu. Tas ir tīrā vērojuma process. Procesa laikā varam apcerēt elpošanu un ar to saistītos periodiskos procesus dabā un cilvēkā, tādus kā dienas un nakts mija, Mēness fāzu un gadalaiku maiņa, miegs un nomods, dzīvība un nāve utt., bet tas viss ir jādara atslābināti, bez sasprindzinājuma. Lūk, tāda vienkārša meditācija, kas būtībā dabiski izriet no iepriekš minētajām dainām, kaut arī folklorā nekur mēs nevaram atrast šeit sniegtajam līdzīgus meditācijas aprakstus. Vingrinājumu var izpildīt ne tikai kā formālu meditācijas vingrinājumu, bet pildīt jebkuras tādas darbības laikā, kad prāts nav īpaši noslogots – ejot, skrienot, dejojot, braucot ar divriteni utt., un ar laiku var iemanīties izpildīt šādas vienkāršas meditācijas pat miegā.

Jebkura Jāņu rituālā darbība, kuru mēs jau tāpat darām daudzus gadus, pārvēršas par apceri, ja mēs to darām ar uzmanību un piedomāšanu. Jāņi, kā gada svētku cikla būtiskākie svētki mums latviešiem, ir norāde uz iniciāciju, zīme pagātnes kļūdu sadedzināšanai un jaunai atdzimšanai, kā to par līdzīgiem procesiem citās kultūrās norāda Mirča Eliade grāmatā “Mīts par mūžīgo atgriešanos”. Kā gada īsākās nakts svētki tie ir gaismas triumfa svētki. Tumsa vienmēr cīnās pretī, bet mums vajag šajā naktī tikai neiziet no gaismas loka, palikt gaismā. Visi Jāņu rituālie objekti ir arhetipiski simboli. Kalns, kurā kursim ugunskuru, ir pasaules kalns, tā sakārtošana svētkiem pati par sevi ir arhetipiskā centra iedibināšana, sakrālās vietas tapšana (skat. Mirča Eliade “Svētais un pasaulīgais”). Apiet kalnam apkārt vienu, trīs, septiņas vai deviņas reizes vai uzkāpt kalnā augšā pa spirāli kā gadu no gada to dara daudzi cilvēki Piltiņkalnā, tas ir piedalīties pasaules procesā, atbalstīt, uzturēt to, un vienlaicīgi tas ir svētceļojums uz pasaules centru un līdz ar to uz sevis paša centru, ceļojums pie sava iekšējā “es”, šī gada attīrīšanās rituāls. Salasīt 3×9 zālītes, 3×9 ziedus, ko ziedot Jāņugunij, tas ir gan mūsu dabas daudzveidības un bagātības novērtējums, gan arī introspekcija par savām personīgajām attiecībām ar dabu ap mums. Savukārt, ziedojot šīs zālītes ugunij, mēs varam padomāt par tiem elementiem mūsu dzīvē, kam nepieciešama pārveide, transformācija. Uguns ir galvenais pārveidotājs. Kā simboliska attīrīšanās ir arī rituālā lēkšana pār ugunskuru. Dzīves vides sakopšana pirms Jāņiem un mājokļa pušķošana, kas agrāk bija ļoti, ļoti svarīgs process, saistāms ar sevis paša iekšēju sakārtošanu psiholoģiski un fiziski, bet vainaga pīšana vienlaikus ir pašas dzīves sakārtošana un bagātināšana. Ikviena šāda darbība pārvēršas par meditāciju, ja mēs paliekam tai klāt ar domu. Un, ja to darīs daudzi cilvēki vienlaikus un ar zināmu nodošanos, tāda doma tiks daudzkārt pastiprināta, tieši tāpat kā lāzera stars izstarojas, sākotnējam impulsam daudzkārtēji ceļojot lāzera aktīvajā vielā.

Iepriekš mēs jau pieminējām vienu no klasiskām Līgo dziesmām:

32909-0
Vai, Jāniti, Dieva dēls,
Tavu platu cepuriti!
Visa plata pasaulite
Apakš tavas cepurites.

Šoreiz piedāvāsim konkrētu meditācijas tehniku saistībā ar Kosmiskā cilvēka apceri:
Aizveriet acis un iztēlē skatieties miljoniem jūdžu tālumā zem sevis. Pēc tam tieši tādā pašā veidā prātā lidojiet miljoniem jūdžu tālumā virs sevis, aiz sevis un sev priekšā. Priekšstatiet sevi prātā kā mūžības mājokli, kurā peld visas lietas, ieskaitot neskaitāmās sauļu un zvaigžņu sistēmas, visu pasauli un ieskaitot arī jūsu ķermeni. Piepildiet šo mūžības mājokli ar laimes sajūtu. Nostipriniet sevī šo sajūtu un atcerieties, ka jūs vienmēr esat šāds laimīgs un vienmēr dzīvs Mūžības mājoklis. Tagad priekšstatiet un padariet sevi apziņā par kādu elementu sava fiziskā ķermeņa iekšienē. Virs jums atrodas galvas smadzenes, aiz muguras – mugurkauls, ķermeņa iekšienē tā iekšējie orgāni – plaušas, sirds, aknas, kuņģis, aizkuņģa dziedzeris, zarnas utt. Tagad izjūtiet ar savu kosmisko ķermeni plašo telpas mājokli un ka šajā kosmiskajā ķermenī iekļaujas jūsu smadzeņu rieva kā kāda putna lidojumā veiktais ceļš. Uzskatiet Sauli un Mēnesi kā savas acis un sajūtiet visu pasaules mīlestību kā savu sirdi. Uzskatiet upes kā savas artērijas un vēnas, mežus un krūmājus kā matus, zvaigžņu kopas kā sava kosmiskā ķermeņa šūnas, zilo debess jumu kā savu ādu, kalnus kā savus kaulus.
Meditējiet par ideju, ka jūsu prāts ir visu cilvēcisko būtņu prātu kopums, jūsu sirds ir kopīgā visu cilvēcisko būtņu sirds, ka jūsu dzīvība ir visu būtņu summārā dzīvība, ka jūsu izjūtās atspoguļojas visu dzīvo būtņu jūtas.

Šāda Kosmiskā Cilvēka meditācija atrodama pagājušā gadsimta 30-to gadu Latvijas Jogas biedrības abu galveno skolotāju apmācību materiālos – gan Paramahamsa Jogānandas Lekciju 1. lekcijā pēc sākotnējās 20.gadu versijas, gan Svami Šivānandas plašajā meditācijas metožu pārskatā “Koncentrācija un Meditācija”.

Vēl viena tradicionāla Jāņu darbība ir Saulītes pavadīšana vakarā un saullēkta sagaidīšana no rīta. Gan Saules pavadīšanai, gan tās sagaidīšanai mums ir atbilstošas dainas ar spēcīgu meditatīvu saturu. Mums ir visas iespējas ne tikai dziedāt šīs dainas, bet pēc nodziedāšanas palikt meditācijā uz brīdi. Vēl un vēlreiz prātā varam atkārtot vadošās šo tautasdziesmu frāzes un pēc tam, apklustot uz brīdi arī iekšēji, ļaut tām virzīties dziļāk mūsu apziņā, kā tas tika minēts jau iepriekš.

Jāņu saullēkts Gaujas ielejā

Jāņu saullēkts Gaujas ielejā

Attiecībā uz saulrieta un saullēkta vērošanu varam atcerēties meditācijas metodi, ko sauc par mazgāšanos Saules gaismā.
Meditācija par mazgāšanos Saules gaismā: Pārdomājam par Saules starojumu, kas piesātina ar dzīvību un sagrauj visas slimības. Mūsu pašu ķermeņa šūniņas ir būvētas no gaismas (tas tā ir pat fizikāli un no modernās zinātnes viedokļa). Domājam par to, ka viss mūsu ķermenis ir uzausts no Apziņas gaismas, ka nemirstīgā Esamība, kas ir pati dzīvība, ir tā, kas veido mūsu ķermeņa šūnas, visus mūsu audus. Izjūtam, kā ar visu savu ķermeni, ar katru ādas šūniņu uzsūcam Saules gaismu. Paliekam šādā meditācijā kādu brīdi (pēc Jogānandas “Metafiziskās meditācijas”).

Atceroties Papardes zieda meklēšanas stāstu kā tas patiešām ir aprakstīts mūsu folklorā, jāsaprot, ka mūsu senči meditācijai veltītas darbības Jāņu laikā, šķiet, tomēr ir uzskatījuši par īpaši svarīgām. Bet tas patiesībā nav nekas neparasts, jo visās senajās meditācijas kultūrās Saules gada kardinālie momenti, vasaras un ziemas saulgrieži un pavasara un rudens vienādības, ir uzskatīti par īpaši vērtīgiem brīžiem meditācijai, kad mūsu organisms, atsaucoties dabas ritmam, ir tuvāk dabiskam rāmā prāta stāvoklim nekā citā laikā. Tas pats attiecas uz četriem diennakts kardinālajiem momentiem – visās meditācijas tradīcijās iesaka meditēt vispirms saullēkta un saulrieta periodos, kā arī pusnaktī un pusdienā, ja ir tāda iespēja. Līdzīgi arī jauna Mēness iestāšanās un pilnmēness periodi tiek uzskatīti par īpaši noderīgiem brīžiem apcerei. Šogad Jāņi un kārtējais pilnmēness ir ļoti tuvu viens otram un līdz ar to tas ir jo īpaši meditācijai labvēlīgs laiks.


Rudens – Māras laiks

Ne tikai latviešu tradīcijas uzsver ziemeļu puslodes rudens mēnešu īpašo saistību ar sievišķo sākumu. Vēdiskā tradīcija šajā laika posmā svin Šaradija Navaratri – deviņas naktis un desmit dienas, kurās godina dievišķo māti visās tās formās. Un mēnesi vēlāk vēdiskajā kalendārā ir Gaismas svētki Divali, un dievišķās mātes labvēlīgo aspektu godināšana tajos ir viens no būtiskiem momentiem. Senās vēdu tradīcijas šim laikam norāda uz īpašo nozīmi, kāda ir gan sabiedriskajam darbam vispārības un dabas atveseļošanas labā, gan apceres tradīcijām cilvēku sabiedrības un pašas mātes Zemes veselības uzturēšanas atbalstam. Vēdiskais pandīts un mūks Svami Vidjadišānanda uzsver, ka apzinātībā dzīvojoši cilvēki var taču saprast, ka vesels ķermenis ir liela dāvana. Un ka veselīga cilvēciskā dzīve ir lielā mērā atkarīga no mātes Zemes veselības. Tāpēc ikvienam ir jākalpo arī pašas Zemes atveseļošanai, jo “ķermenis tāpat kā augsne dzīvo smalkā līdzsvarā ar atmosfēras skābekli un prānas enerģiju augstāk virs zemes” (Svami Vidjadišānanda vēstulē skolniekiem 2012.gada oktobrī). Un atveseļošana ir atkarīga no daudziem faktoriem, tajā skaitā daudzējādā ziņā no sabiedrības mentālā stāvokļa. Viņš uzsver, ka mums visiem vajadzētu mēģināt dziļāk saprast, ka bez mātes Zemes gādības nekādas cilvēciskās dzīves vajadzības nav realizējamas – ne fiziskās un arī ne garīgās.

Ne Viduslaikos, ne pat vēl agrāk neviena tauta nedzīvoja izolēti. Vikingu laiku pirms-kristīgajā arheoloģiskajā materiālā Eiropas ziemeļos ir bijuši pat tādi atradumi kā Buddhas statuetes (skat. http://www.strangehistory.net/2010/08/20/the-buddha-in-viking-sweden/), un ir taču plaši zināms par baltu un slāvu zemēs lietoto arābu rakstību, ko baltkrievu valodā retos gadījumos izmantojuši pat vēl līdz 19.gadsimtam (Juris Paiders “Senlatviešu rakstības noslēpumi”, 2003). Plašās saistības pierāda gan tradicionālā materiālā kultūra, gan folkloras materiāls. Vēl jo vairāk, izskatot šādu līdz šim ne tik plaši aplūkotu jautājumu loku kā apceres elementu klātesamība mūsu folklorā, nevaram iztikt bez mūsu tuvāku un tālāku kaimiņu šajā jomā iegūto rezultātu analīzes. Turklāt šāds mēģinājums mums var sniegt papildus informāciju par apceres tradīcijām ne tikai mūsu folkloras kontekstā, bet Rietumu kultūras tradīcijā vispār – gan pirms-kristīgajā, gan kristīgajā kultūrā.

Iepriekš jau apspriedām kristīgo un pirms-kristīgo elementu integrāciju tradicionālajā baltu tautu kultūrā vairāku simtu gadu periodā, uz ko tika norādījis arī lietuviešu reliģiju un kultūras vēstures speciālists Gintaras Beresņēvičius. Uz līdzīgu integrāciju ķeltu kultūrā agrīnajā kristianizācijas periodā norāda, piemēram, Toms Kovans (skat. Tom Cowan “Yearning for the Wind. Celtic Reflections on Nature and the Soul”, Canada, 2003). Attiecībā uz apceres tradīcijām interesentu piemēru atrodam interneta vietnē http://www.englishfolkchurch.com, kur publicēts 8. – 9.gs. sakšu rūnu meditāciju tulkojums mūsdienu angļu valodā, kas pēc tulkotāju norādes ir neapšaubāmi pirms-kristīgas izcelsmes, bet prezentēts jau kā kristīgs materiāls (skat. arī Tony Linsell “Anglo Saxon Mythology, Migration & Magic”, Anglo-Saxon Books, 1994). Saistībā ar ģermāņu tautu tradīcijām analīzei plašu materiālu sniedz tādi daudzu tūkstošu gadu periodā darbojušies kulta centri kā Eksternšteina, ko spriežot pēc arheoloģiskā materiāla kā kulta vietu sāka izmantot jau tūliņ pēc pēdējā ledus laikmeta, bet agrajos Viduslaikos šeit izveidotās kristīgās kapelas un plaši pazīstamās vientuļniecības vietas eksistenci izbeidz Ziemeļeiropas luterāņu revolūcija 16.gadsimtā (skat. Dr. Elke Treude, Dr. Michael Zelle “Lippische Kulturlandschaften. Heft 18, Externsteine”, 2. Auflage, 2012; Damien Pryor “The Externsteine – discovering Europe’s greatest Celtic site…”, 2011; Dorothea Regber “Die weisen weißen Frauen”, 1985; u.c.).

Skats uz Eksternšteinas galvenajām klintīm

Skats uz Eksternšteinas galvenajām klintīm

Šajā kulta vietā daudzviet senie simboli draudzīgi sadzīvo ar jaunākiem, rūnas ar kristīgiem simboliem un ģermāņu Kosmiskā koka Yggdrasila zīme ar Kristus noņemšanas no krusta ainu. Vai gan arī par krustu kādā no aspektiem nemeditē kā par Pasaules koku agrīnajā un Viduslaiku kristīgajā mistikā?! (skat. G. Ronald MurphyYggdrasil and Northern Christian art”, http://blog.oup.com/2013/ un G. Ronald Murphy “Tree of Salvation: Yggdrasil and the Cross in the North”, 2013)

Noņemšanas no krusta aina, kas iekalta Eksternšteinas klintī, ar sarkanu elipsi apvilkts ģermāņu svētā koka Yggdrasila simbols

Noņemšanas no krusta aina, kas iekalta Eksternšteinas klintī, ar sarkanu elipsi apvilkts ģermāņu svētā koka Yggdrasila simbols

Šodienas Eiropas kultūrā meditāciju uz pasaules koku praktizē gan to cilvēku vidū, kas sevi saista ar ķeltu kultūru, gan arī starp skandināvu un ģermāņu saknes sevī meklējošajiem (skat. John Michael Greer “The Druid Magic Handbook”, 2007; http://www.aynisummit.com/ u.c.). Amerikāņu budistu žurnāls “Wisdom Quarterly”savā rakstā 2010.gada aprīlī runājot par “Nībelungu gredzena” tēmu norāda, ka “visi indiešu, budistu un Austrumu filozofiju elementi ir tādā vai citādā veidā atrodami seno ģermāņu pirms-kristīgajā mitoloģijā. …Patiesi, šie senie elementi plūst caur visām kultūrām, tos var atrast jau pie senajiem šumeriem Tuvajos Austrumos. Tie tiek trivializēti pasakās vai arī intelektualizēti kā arhetipi, pārveidoti, lai simbolizētu faktus, kuri vienkāršojot tiek ievīti personificētos stāstos ar vieglāk uztveramiem cilvēciskotiem motīviem.”
Interesants moments ir paša Buddhas dzīves stāsta pielāgošanās dažādām kultūrām, ievīšanās daudzās Austrumu tradīcijās, caur tām kristietībā un nonākšana līdz pat norvēģu sāgām (skat. http://www.worldwideschool.org/library/books/relg/historygeography/BarlaamandIoasaph/toc.html; http://www.jewishencyclopedia.com/articles/2530-barlaam-and-josaphat; http://scienceblogs.com/aardvarchaeology/2013/04/08/norse-saga-about-the-buddha/).

Bet atgriezīsimies pie latviešu folkloras tēmas, jo mēs taču vēlamies atrast šos elementus mūsu pašu kultūrā.

Iepriekšējā turpinājumā nedaudz ieskatījāmies mūsu Jāņu svinēšanas saistībā ar senām tradicionālām meditācijas metodēm. Pavisam nesen e-Mistērijā nopublicējām arī jau pirms kāda laika rakstītu rakstu par tādu mūsu folkloras jēdzienu kā “zelta zirnis”: http://www.e-misterija.lv/index.php/blogi/guga/1369-zeltazirnis.html

Interesanti, ka šāda īpašā zirņa ideja ir plaši pazīstama arī pie slāviem. Vienā no aspektiem slāvu pasakās zirnis aizvieto mūsu balto pupu, kas aug līdz debesīm un pa kuras zariem galvenais varonis kāpj debesīs. Līdz ar to redzam tiešu saistību ar Pasaules koku. Turklāt vēl apēdot zirni tiek ieņemts un piedzimst kāds no spēkavīriem vai arī “Maļčik-s-paļčik” – mūsu Sprīdīša līdzinieks. Taču arī “Maļčik-s-paļčik” pilda to pašu vien spēkavīra lomu (skat. Е.А.Грушко, Ю.М.Медведев «Русские легенды и предания», digitālā versija, «Ни далеко, ни близко, ни высоко, ни низко — сказки славян», Л.,1976).

Zīmīgi, ka, līdz ar tradicionālo slāvu cīņas mākslu atdzimšanu, bijušās PSRS teritorijā diezgan plaši izplatījusies “zelta zirņa” meditācijas tehnika kā viena no apcerēm iekšējās aizsardzības vajadzībām. Sastopamas arī vairākas citas koncentrācijas tehnikas ar tā saucamo “bindu”, lietojot sanskrita terminoloģiju, ko visās šajās cīņas mākslas kustībās tā arī dēvē par “zirni”. Tiek piedāvātas arī citas līdzīgas enerģijas cirkulācijas metodes.

Šobrīd, vadoties tikai no aktuālās austrumslāvu tautu cīņas mākslu literatūras un interneta avotiem, ir grūti spriest vai šīs tehnikas ir patiešām autentiskas, taču jebkurā gadījumā fakts ir ļoti interesants un būtisks diskusijas kontekstā par “zelta zirņa” nozīmi mūsu dainās. Pat, ja tās ir jaunradītas vai daļēji aizgūtas no Austrumu cīņu tradīcijām, tām ir folkloras un tradīciju saknes. Tas attiecas gan uz tām cīņas skolām, kas tiecas pēc pirms-kristīgo slāvu tradīciju atjaunošanas, gan uz tām, kas pamatojas tradicionālajā kristietībā, tādām kā tautā saglabātās kazaku cīņas tradīciju skolas, pasaulslavenā Kadočņikova sistēma vai lielā mērā tieši pirms-kristīgo un kristīgo vērtību integrācijā balstītās baltkrievu tradīcijas (skat. piemēram, И.Самусь «Боевая система “Великий Спаc”», Серебрянский Ю.А. «Русскоке боевое искусство “Система”», Алексей Кадочников «Психологическая подготовка к рукопашному бою» u.c.). Piemēram, vienā no minētajām tehnikām pieres centra rajonā iztēlē formē vairākas starojošas enerģijas lāses jeb “zelta zirņus”, ko rotē ap galvu gan vienā, gan otrā virzienā. Pēc tam cita veida enerģijas lāses formē arī zemākajos centros un tāpat rotē utt. “Zelta zirņu” formēšanas procesā izmanto arī elpošanu (skat. attēlā zemāk).

Diagramma vienam no “zirņa” meditācijas vingrinājumiem pēc grāmatas: В. Мешалкин, Е. Баранцевич «Славянская гимнастика. Свод Здравы Стрибога. Свод Здравы Макоши»

Diagramma vienam no “zirņa” meditācijas vingrinājumiem pēc grāmatas: В. Мешалкин, Е. Баранцевич «Славянская гимнастика. Свод Здравы Стрибога. Свод Здравы Макоши»

Virknē tautasdziesmu, kas saistītas ar “zelta zirņa” tēmu, redzam ne mazāk interesantus blakusmotīvus. Un tieši tādus motīvus, kas ievērojamā mērā pastiprina šajā rakstu sērijā piedāvāto interpretācijas virzienu. Lūk, līgo dziesma par zelta zirni:

Es pārsviedu zelta zirni
Par sudraba ozoliņu,
Lai tas krita skanedams
Uz Jāniša cepuriti.

Vai, Jāniti, Dieva dēls,
Tavu kuplu cepuriti!
Apakš tavas cepurites
Auga mani mieži, rudzi.

Vai, Jāniti, Dieva dēls,
Tavu kuplu cepuriti!
Apakš tavas cepurites
Visa plata pasaulite

Kā redzam, šajā līgo dziesmā atkārtojas raksturīgā tēma par Jāni kā Kosmisko cilvēku, ko pieminējām arī iepriekšējā šīs rakstu sērijas turpinājumā un kas neapšaubāmi saistīts ar ļoti senu un visai universālu apceres tradīciju. Taču papildus tam te ir klātesošs daudzām “zelta zirņa” dainām kopīgais motīvs par to, ka šis “zirnis” kaut kur krīt vai pār kaut ko krīt skanēdams. Par ko gan te stāsts? Ja atceramies ierasto izskaidrojumu, ka ar zelta zirni domāta Saule, tad Saule taču ne pār ko un nekur nekrīt skanēdama (tāpat, kā arī neviens no mums to nemet, ko rakstījām jau iepriekš). Šajā dainā teicējs ir acīmredzami lepns ar to, ka viņš spēj veikt kādu visai neparastu darbību (pārsviest “zelta zirni pār sudraba ozoliņu”), kuras rezultātā spontāni izjūt Dieva dēla Jāņa – visaptveroša apzinīga dzīvības spēka – klātesamības priekšstatu. Protams, “zelta zirnis” simboliski ir saistīts ar Sauli. Kosmiskais cilvēks taču ir tas, kurā notiek Saules kustība, tomēr teicējs nevada Saules kustību, bet daina mums stāsta par teicēja ierosinātu kustību un par kādu ar to saistītu skaņu. Te būs vietā vēlreiz atgādināt par tradicionālajam pasaules uzskatam raksturīgo “kā augšā, tā apakšā” resp. mikrokosma un makrokosma identitātes principu (skat. Mirča Eliade “Mīts par mūžīgo atgriešanos”, Rīga, Minerva, 1995, lpp. 84.- 85., 89.- 90., Мирча Элиаде “Шаманизм“, “София“, 1998, 119.lpp. u.c.). Jāatzīmē, ka skaņas motīvs atkārtojas vairumā “zelta zirņa” tautasdziesmu. Visi elementi tautasdziesmā atrodas savās vietās, ja mums ir pareizās atslēgas. Un šajā gadījumā nevar iztikt bez tā saucamās Kosmiskās skaņas vai Universālās skaņas jautājuma apskata. Šī ir viena no absolūti universālām un praktiski visās kultūrās sastopamām idejām līdzīgi Pasaules koka priekšstatam.

Pievērsīsimies vēlreiz ķeltu tradīcijai. Toms Kovans (“Yearning for the Wind. Celtic Reflections on Nature and the Soul”) mums atstāsta kādu no daudzajām ķeltu pasakām un leģendām par lielo mednieku Finnu Me’Kūlu. Finnam ir etimoloģiska saistība ar gallu Saules dievu Belenus, kuru romieši identificēja ar Apollonu. Un, lūk, Finns ar saviem medniekiem spriež par to, kas ir skaistākā mūzika pasaulē. Viens mednieks saka, ka skaistākā mūzika ir brieža auri pāri ezeram. Cits, ka skaistāka ir lietus lāšu skaņa lapās. Vēl kāds dod priekšroku jaunas meitenes smiekliem, cits medību suņu smilkstiem vajājot medījumu, kāds piesauc upes ūdeņu šalkoņu krācē, kāds vēju pļavas zālē.

Katram medniekam ir savs variants. Tie, kas kādreiz lasījuši latviski tulkoto dzena stāstu mazo krājumiņu “Ne vējš, ne karogs”, atcerēsies, kā japāņu mūks Tojo meklēja, kas ir vienas plaukstas plaukšķis. Tieši tāds pats stāsts, tikai tur ir viens Tojo, bet šeit mednieku komanda. Visbeidzot Finns sniedz gala slēdzienu – nekas no nosauktā nav īstais. Skaistākā mūzika pasaulē ir “tā-kas-notiek” mūzika. Toms Kovans jautā: “Vai tad tā nav būt šeit un tagad versija? “Tā-kas-notiek” mūzika virza mūsu uzmanību tagadnes momentā. Bet kā mēs tad atbildam? Ja šis brīdis ir baudu sniedzošs, nav grūti arī tā mūziku dzirdēt kā jauku un labu. Bet ja nu tas ir viens no ciešanu, sajukuma, zaudējuma, apnikuma, noraidījuma, sāpju brīžiem?” Un pats pēc tam atbild: “Tas, ko Finns piedāvā, …nenozīmē, ka tagadnes moments ir vienmēr jauks un iepriecinošs. Viņš mūs aicina klausīties aiz pašreizējā brīža faktiem. Sauc mūs vērst uzmanību uz citu realitāti, kas transcendē tagadnes mirkli. Uz realitāti, kas transcendē tagadni, bet kam tagadne ir ieejas punkts.

Šai realitātei ir daudz lielāka nozīme kā tam, ko satur tagadnes moments. Un tieši tā rada skaistāko mūziku pasaulē. Bet kas ir šī cita realitāte un šī cita mūzika? Tā ir patiešām citas pasaules mūzika – harmoniju motīvi, kas plūst no viņas puses, no mūžības. To sauc par debesu mūziku, eņģeļu koriem vai sfēru mūziku. Tā ir Dobo Kalnu feju mūzika Oran Mor. Tās dzirdēšanai vajag iekšējo ausi, to, kas klausās ar dvēseli. Ne vienmēr ir viegli to dzirdēt. Kādreiz mēs dzirdam, ka šeit nav nekā cita kā vien sauss, bezvēja klusums – tas, ko mistiķi sauc par “Dieva klusumu”. Bet viņi arī mūs mācīja, ka Dieva klusums pastāv patiesi un pilnībā tikai mūsu spējā (vai nespējā) dzirdēt. Pamēģiniet to nākamreiz, kad jūs būsiet zaudējuši drosmi, apnikumā, apjukumā vai pat lielās sāpēs vai nu savu vai citu ciešanu dēļ. Apstājieties un ieklausieties ne ar ausīm, bet ar dvēseli. …Un, ja jūs nedzirdat neko citu kā vien lielu klusumu, atsauciet atmiņā, ka te ir vienmēr citas pasaules un debesu mūzika ap jums, vai nu jūs to dzirdat, vai nedzirdat. …Jūs varbūt varat justies bezpalīdzīgs un zaudējis drosmi, bet turpinot klausīties “to-kas-notiek” un atgādinot sev atkal un atkal, lai cik tas arī neprasītu laika, ka tajā ir mūzika. Tas notiks, tā spēlē, tā dzied. Turpiniet piedalīties tajā, lai ko arī nedarītu, atgādinot sev, ka kādā mistiskā veidā – lai arī šajā brīdī jūs to nespējat izprast – tā ir visskaistākā mūzika visā pasaulē.”

Cits autors Franks Mak Eovens (Franc Mac Eowen “The Celtic Way of Seeing – Meditation on the Irish Spirit Wheel”, California, 2007) par ķeltu Lielo Dziesmu [Oran Mor] raksta: “Daudzās pasaules kultūrās (tādās kā iezemiešu, ar zemi un dabu saistītās vai budistu kultūrās, kas dziļi apzinās smalkākas enerģijas) kā daļu no to kosmoloģijas varam atrast stāstu par to, kā visa dzīve sākusies no sākotnējās skaņas un par kādu sākotnējās mūzikas melodiju – kā frekvenci, vibrāciju un ritmu – kas piepilda visu dzīvo. Indijas tradīcijās, piemēram, atrodam konceptu par Nāda Brahmu, ko var tulkot kā “Dievs ir skaņa” vai “pasaule ir veidota no skaņas”. Līdzīgi esmu dzirdējis no Amerikas indiāņu medicīnas ļaudīm kā tie stāsta par zemes un mūsu pašu ķermeņu sākumiem no sākotnējo sirds sitienu ritmiskajām emanācijām pasaules centrā. Īrijas un Skotijas mutiskajā tradīcijā mēs varam atrast cilvēkus, kas labi zina par šo sākotnējo mūziku. Kaut arī par to pauž atšķirīgā veidā, apzināta zināšana par seno “mūziku viņpus pasaules” ir vienmēr bijusi ieausta dažādām ķeltu tradīcijām piederošo ikdienas apziņā. Daudzi ķeltu garīguma praktiķi pazīst sākotnējo mūziku kā Oran Mor (Lielo Dziesmu).” Savā grāmatā Eovens līdzdala arī savu pieredzi ar Lielo Dziesmu kas viņam bijusi kā liels pārdzīvojums kādreiz naktī vientulībā meditējot senajos ķeltu apbedījumos, kā arī sniedz praktisku meditācijas tehniku – ieklausīties skaņās ap sevi vai savas elpošanas troksnī. Un iesaka vislabāk to darīt no rīta ceļoties vai naktī pirms aizmigšanas.

Toms Kovans, savukārt, ir atjaunojis senu ķeltu meditācijas tradīciju, kas arī zināmā mērā pastarpināti saistīta ar Oran Mor – Lielās Dziesmas ideju. Šo meditācijas tehniku ķeltu tradīcijā sauc geancannach, ko varot tulkot kā “mīlas runa” un kas nāk no dziļi iedvesmoto ķeltu klejotāju bardu iekšējās prakses tradīcijām. Taču tā nav dzejas rakstīšana vai kaut kas tamlīdzīgs, bet gan metode, lai iedziļinātos dotā mirkļa izjūtā, prakse, lai izjustu aktuālo saistību ar dabu un dzīvību ap sevi. Bards ar lielu izjūtu un nodošanos vēršas pie dabas un, izvēloties vienkāršu ritmisku runu ar noteiktas izvēlētas frāzes atkārtotiem iestarpinājumiem, runā uz zvaigznēm, vējiem, kalniem, mežiem, avotiem un ūdenskritumiem. To var darīt arī cilvēkiem sev līdzās, draugiem utt., ja rodas īpaša mirkļa izjūta, tomēr vispirms tā ir bijusi domāta kā individuāla prakse, barda saruna ar apkārtējo dabu, klusa himnu dziedāšana tās skaistumam.

Stjuarts Harris Logans (Stuart A. Harris-Logan “Singing with Blackbirds: The Survival of Primal Celtic Shamanism in Later Folk-Traditions”, Grey House in the Wood, 2006) stāsta, ka Oran Mor jēdziens kā viens no senajiem Dieva vārdiem ir bijis plaši pazīstams ķeltu zemēs. “Oran Mor ir Lielā Dziesma, no kuras visas lietas ir radušās.”

Ģermāņiem šī pati ideja poētiski attēlota Odina pašupurēšanās ainā gudrības iegūšanai ar šķēpu pienaglojot sevi pie Pasaules koka Yggdrasila, ar kājām pie galotnes un galvu pie saknēm. Šādi guļot deviņas naktis Odins noklausās deviņas Gudrības dziesmas un izdzer Poēzijas medu (skat. “Языческие божества Западной Европы» под ред. К. Королева, Спб., 2005, 469. – 473.lpp). Poēzijas medum, savukārt, latviešu folklorā ir vistiešākā saistība ar Mēness nesto “saldo pienu” un “vīnu”, ko jau analizējām ceturtajā turpinājumā.

Odina stāstā deviņas Gudrības dziesmas tieši saistītas ar vēdiskajām Anahata Nadas (bezsitiena skaņas) un Pranavas (enerģijas mājokļa, enerģijas auduma) idejām. Nāda Bindu Upanišadā (ko latviski varētu tulkot kā “Skaņas zelta zirņa slepenā mācība”) teikts – “Sēžot Siddhāsanā un praktizējot Vaišnavi Mudru lai jogs vienmēr klausās iekšējo skaņu ar labo ausi. … Tā pārvarot visus šķēršļus viņš var sasniegt Turja stāvokli (pilnīgas meditācijas stāvokli) pat tikai piecpadsmit dienās. …Skaņai, kas nāk no Pranavas un kas ir pats Brahmans, ir mirdzuma daba. Prāts iegrimst tajā un tas ir augstākais Višnu sēdeklis. Skaņa eksistē, kamēr vien pastāv priekšstats par Telpu. Viņpus šī priekšstata ir Para-Brahmans, kas ir arī Paramātmans.” (“The 108 Upanishads”, comp. by Parth Patel – 7. Nāda Bindu Upanišada, 31.-32., 46.-48.)

Tibetiešu ārsts, kas ir ieguvis gan klasisko medicīnisko izglītību, gan apguvis tibetiešu tradicionālās ārstniecības idejas, Nida Čenagcangs par universālās skaņas priekšstatiem savā kultūrā raksta:

“Kad es runāju, bet jūs klausāties, tā ir pati primitīvākā saskarsmes forma. Tā ir pilnīgi materiālā līmenī: es runāju, jūs klausāties, jūs jautājat, es atbildu. Šāda saskarsme materiālā līmenī – tas ir pirmais saskarsmes līmenis. Kad es, piemēram, parādu uzrakstītu mantru, un jūs, to redzot, domās formulējat ideju par to, kā to izrunāt – tas ir otrais saskarsmes līmenis. Trešais līmenis ir saistīts ar katra mūsu dabisko skaņu. Ja jums ir spēja uztvert savu paša dabisko skaņu, tas nozīmē, ka jūs spējat uztvert citu cilvēku dabisko skaņu. Jeb citādi sakot, caur savu dabisko skaņu jūs varat kontaktēties ar citu dabisko skaņu. Šajā saskarsmes līmenī man nav būtiski kaut ko runāt vai kustēties. Nav pat svarīgi, lai jūs mani redzētu. Es vienkārši atslābinos un šajā stāvoklī iegremdējos dabiskās skaņas dimensijā, un tad mans prāts var kontaktēties ar ko vien vēlas.
…Kur tad atrodams skaņas pirmsākums? Meklējot pirmsākumu, meklējot avotu, mums jāiemācās vērst savu uzmanību iekšienē, skatīties uz savu prātu un apziņu, tas ir, uz savu iekšējo, apslēpto dabu. Kad es stāstu, ka vajag ieklausīties tajā, kas notiek iekšienē, es nedomāju elpošanas vai sirdspukstu troksni. Pat kurls cilvēks var dzirdēt savu dabisko skaņu, savu skaņas avotu, bet, protams, ne jau ar ausīm, bet ar prātu.
…Tā ir īpaša sajūta, kad liekas, ka viss ir apstājies, ka nav iespējams ne kustēties, ne domāt, it kā prāts būtu sastindzis, bet šīs skaņas enerģija apstādinājusi laiku.
Mēs domājam, ka laiks eksistē, bet patiesībā viņa nav. Laika sajūta saistīta ar atskaites sistēmas jēdzienu, ar dažādu objektu salīdzināšanu. Šīs prakses laikā laiks it kā bloķējas, un mēs atrodamies ārpus tā robežām…. Ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo ir cilvēki, kuri dzird līdzīgas skaņas, kuras pavada dunoņa. Šādas skaņas ir saistītas ar mentālām un enerģētiskām problēmām, tās nevajag sajaukt ar prāta dabisko skaņu.
…Visas dažādās skaņas, kuras mēs dzirdam, ir saistītas ar sākotnējo skaņu. Kad esat nostiprinājušies iemaņās dzirdēt dabisko skaņu, tas nozīmē, ka esat ieguvuši spēju pacelties virs materiālā līmeņa. Kad attīstīsiet šo spēju, jūs varēsiet dzirdēt un pazīt skaņas, kas radušās daudzus kilometrus no jums un pat vēl daudz tālāk.” (Нида Ченагцанг «Лечение мантрами в тибетской медицине», Москва, 2003, Yu Thok Mendrong)

Noliekam blakus tibetiešu ikonu “Milarepa – dzirdīgā auss” un lietuviešu tradicionālās Rūpju vīra figūriņas (skat. attēlus 4. un 5.). Tās ir, protams, divas tālas un ļoti atšķirīgas tradīcijas, bet vai tajās nav pārsteidzošas līdzības?

Tibetiešu budistu ikona “Milarepa – dzirdīgā auss”

Tibetiešu budistu ikona “Milarepa – dzirdīgā auss”

 

Lietuviešu tradicionālās koka Rūpintojēļa – “rūpju vīra” figūriņas no izstādes ASV “Rūpju vīra mistērija”

Lietuviešu tradicionālās koka Rūpintojēļa – “rūpju vīra” figūriņas no izstādes ASV “Rūpju vīra mistērija”

Lietuviešu rūpju vīrs – Rūpintojēlis. Tā atkal ir viena no figūrām, kurā savienojušās pirms-kristīgās un kristīgās idejas, lietuviešu koka dieviņu tradīcijas ar līdzcietīgā Kristus tēlu. Un tas patiešām tā ir, ka Universālās skaņas idejas ir pazīstamas kristīgajā mistikā.

Viens no lielākajiem spāņu mistiķiem un kristīgās meditācijas tradīciju atjaunotājs 16.gs. Jānis no Krusta raksta:
“Jāatzīmē, ka garīgā balss ir efekts, kas rodas garā tieši tāpat kā skaņa ausī un zināšana garā ir materiālās balss efekti. Dāvids domāja šo, kad sacīja: „Dievs dos savai balsij spēka balsi” Ps. 68.34 (Jānis no Krusta citē Vulgātu latīniski, netulkojot, mūsdienu izdevumos iekavās sniedz attiecīgās vietas vairāk vai mazāk burtiskus tulkojumus; salīdzinot minēto vietu dažādos Bībeles tulkojumos: modernajā latviešu Bībeles biedrības izdevumā – „Redzi, pērkona dārdos Viņš vareni liek atskanēt savai balsij” ; Gliks – „Redzi, Viņš dos savam pērkonim spēcīgu skaņu.”, krievu val. gan pareizticīgo sinodālajā tukojumā, gan Romas katoļu versijā vienādi – «Вот, Он даст (дает) гласу Своему глас силы», ravi Dāvida Josefona krievu tulkojumā «Ведь раздастся голос Его, голос сильный» – tulk.). Šis spēks ir iekšējā balss, jo, kad Dāvids teica – „Viņš dos savai balsij spēka balsi” – viņš ar to domāja, ka ārējai balsij, kas ir dzirdama no ārpuses, Viņš (Dievs) dos spēka balsi, kas ir dzirdama iekšienē. Tādējādi vajadzētu būt saprotamam, ka Dievs ir bezgalīga balss un, komunicējot pats sevī ar dvēseli, šādā veidā Viņš rada neaptveramās skaņas efektu.

Svētais Jānis dzirdēja šo balsi un saka Apokalipsē, ka balss, ko viņš dzirdēja no debesīm „bija kā daudzu ūdeņu balss un kā liela pērkona balss” Atkl. 14.2 (Bībeles biedrības latviešu izdevumā: „Un es dzirdēju balsi no debesīm; tā bija kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana; šī balss, ko es dzirdēju, bija, kā kad koklētāji koklē uz savām koklēm.”; krievu sinodālajā tulkojumā: „И услышал я голос с неба, как шум от множества вод и как звук сильного грома; и услышал голос как бы гуслистов, играющих на гуслях своих” – tulk.). Līdz ar to nevajadzētu domāt, ka šīs balss varenības dēļ tā bija skarba un sāpinoša, jo Jānis turpat pievieno, ka tā bija tik liega, ka skanēja „kā kad daudzi arfisti spēlē savas arfas” Atkl. 14.2 (oriģinālā lietots grieķu stīgu mūzikas instrumenta apzīmējums kithara, no šī vārda cēlies gan vārds „ģitāra”, gan arī Latvijā senāk lietotā instrumenta cītaras apzīmējums – tulk.). Un Eceķiels saka, ka šī daudzu ūdeņu skaņa ir „kā visaugstākā Dieva skaņa”; tas ir – bezgalīgā balss sarunājas ļoti augsta toņa skaņas un ļoti maigā veidā. Jo, kā jau mēs iepriekš teicām, tas ir pats Dievs, kas sarunājas pats ar sevi, izraisot šo skaņu dvēselē. Bet Viņš ierobežo pats sevi katrā dvēselē, samērojot spēka balsi atbilstoši dvēseles spējai ietilpināt un uztvert, un šī balss rada lielu iepriecinājumu un godību. Tieši tāpēc Viņš saka līgavai Dziesmu dziesmā: „Ļauj savai balsij skanēt manās ausīs, jo tava balss ir salda” Zāl. Augstā dz. 2.14. …” (“The Collected Works of St. John of the Cross”, Revised edition, ICS, 1991, The Spiritual Canticle, 14., 15., commentary – 10. – 14.)

20.gs. 30-tajos gados Latvijas Jogas biedrības vadītāji Harijs Dīkmanis un Jānis Veselis raksta: “Kosmiskā skaņa ir visuresoša. Ikviena saskaņa ar to atradīs savu apziņu izplatītu Visuresamībā. Šī saskaņa nerada neapzinātību, bet gan izplata jūsu apziņu [līdz visu aptverošai]. Bez šīs saskaņas jūs paliekat saistīti pie sava personiskuma. …Progresējošs students OM skaņu sajūt kā visu dzīvi.” (Jogodas kursa 4.lekcijas 2.daļa, biedrības “Jogas Zinātņu centrs Latvijā” izdevums biedru personīgai lietošanai).

Šajos vārdos mēs varam ieraudzīt atslēgu iepriekš citētās tautasdziesmas tālāko divu pantu izpratnei. Teicējs ir saklausījis Universālo skaņu, sākotnējo Vārdu vai Lielo Dziesmu, kas latviešu folklorā vēl saistās ar “Dieva dēlu koklēm” vai “Zelta koklēm” arī bišu dziesmu u.c. un spontāni sajutis Kosmisko cilvēku – Jāni, savas paša apziņas spēju uztvert dabisko saistību ar visu esošo (skat. Andris Mičulis “Dvēseles dziesma”, Rīga, 2001, kur citētas vēl daudzas dainas, kas būtiski saistītas ar šo stāstu par Universālo skaņu).

Šodien mēs visās malās dzirdam vārdus par altruismu, par visaptverošu visu cilvēku mīlēšanu, arī dabas mīlēšanas un sargāšanas nepieciešamību utt. Diemžēl daudzu gadsimtu pieredze jau ir pierādījusi, ka tiklab prāta koncepcijām par altruismu un visa esošā mīlēšanu kā emocionālām iedvesmām vien ir visai maza vērtība. Tādas lietas sabrūk kā kāršu namiņš, bieži vien nesniedzot ievērojamus pozitīvus impulsus darbībai ārpus pašu vien izdevīguma. Mūsu ego ļoti labi māk pielāgoties, atrast pamatojumus un slēpties aiz jebkurām idejām, ja tas tam ir izdevīgi. Zināmā mērā palīdzēt gan var tā sauktā nesavtīgā egoisma koncepcijas, kas šodien ir visai izplatītas sakārtotās Rietumu demokrātijas valstīs. Tomēr apzināta iekšēja izjūta par visa esošā saistību, vēl jo vairāk, ja tā var atkārtoties regulāri vai pat palikt par pastāvīgu un augošu apziņu, veidos cilvēkā patiesu iekšēju nepieciešamību darboties vispārības labā, un ne tikai cilvēku, bet visa dzīvā interesēs. Un tieši tāda ir visa iepriekš minētā jēga.

Vēl tikai mazliet par “zelta zirņa” krišanu “uz „Jānīša cepurīti”. Daina runā par enerģijas virzīšanu no lejas uz augšu, pāri “iekšējam kokam” un tad virzīšanu uz augšējo enerģētisko centru rajonu. Zemāk (skat. 6.att.) attēloti galvenie cilvēka enerģētiskie centri un centrālā dabiskā pranas cirkulācija ķermenī saskaņā ar indusu tantrisko tradīciju un atzīmēts domājamais “Jānīša cepurītes” apgabals cilvēka ķermenī. Spriežot pēc folkloras materiāla, šķiet, mūsu senči gan ir izdalījuši deviņus centrus, taču tas šajā jautājumā lietas būtību nemaina. Arī indusu tantriskajās tradīcijās faktiski apskatīto enerģētisko centru skaits ir daudz lielāks. Septiņu centru struktūrā dažu tuvu stāvošu centru grupas apvieno, lai izveidotu saskaņotu sistēmu noteiktām praktiskām vajadzībām. Arī slāvu senatnes entuziasti, kas atjauno senās kazaku “haraktjerņiku” tradīcijas šobrīd runā par deviņiem centriem un uzskata, ka tas ir pierādāms, balstoties uz tradicionālo folkloras materiālu. Taču nav būtiski, cik centri tiek apskatīti. Tibetas budisti, piemēram, savās tehnikās lielākoties izmanto tikai piecus svarīgākos centrus. Svarīgi ir nevis kāds noteikts, parasti simbolisks skaits, bet gan tas, kāda tam visam ir praktiska jēga.

Skatot Jāni kā Kosmisko cilvēku, “Jānīša cepurīte” ir debesis. Taču “kā augšā tā apakšā”. Jānis ir arhetips, un Tas vienlaicīgi projicējas ikvienā no mums, ikvienā cilvēkā. Arī indusu tantriskajās meditācijas tradīcijās šo augšējo galvas daļu, kurā ietilpst galvas vidus centri, pieres daļa, aizmugurējā daļa un galvas virsa vai avotiņš, nereti simboliski sauc par debesīm. Tam ir zināma saistība ar telpas izjūtas pastiprinājumu, ko bieži izraisa ilgāka koncentrācija uz šo apgabalu. Jāuzsver, ka simboli folklorā nav “cieti” definēti kā zīmes – ceļa zīmes, piemēram, kur nevar būt nekādi dažādi traktējumi. Gan lielajās, dzīvajās garīgajās tradīcijās, gan dažādu tautu folklorā simboli plūst, mainās atkarībā no konteksta, pāriet viens otrā. Savā veidā tā ir dzīva un dinamiska vide. Vienu un to pašu simbolu var vienmēr traktēt atšķirīgi dažādos līmeņos. Taču, īpaši jāuzsver arī tas, ka šie traktējumi nevar būt gluži patvaļīgi. Šajā vidē pastāv noteikti likumi.

Svarīgākie enerģētiskie centri cilvēkā un centrālā dabiskā energocirkulācija pēc “The Bhagavad Gita in the Light of Kriya Yoga” by Paramahamsa Hariharananda with Foreword by Paramahamsa Prajnanananda, Vol.I

Svarīgākie enerģētiskie centri cilvēkā un centrālā dabiskā energocirkulācija pēc “The Bhagavad Gita in the Light of Kriya Yoga” by Paramahamsa Hariharananda with Foreword by Paramahamsa Prajnanananda, Vol.I

33386-0
Mīļa Māra rotà
Pa nama jumtu,
Sievu, meitu godiņu
Raudzidama,
Vai šķīts namiņš,
Vai balti trauciņi,
Vai jaunas seiviņas
Linautiņôs,
Vai jaunas meitiņas
Vara vaiņakôs.

6628-0
Mīļa Māŗa rotà
Pa nama jumtu,
Meitiņu godiņu
Lūkodama:
Vaj skaidras istabas,
Vaj skaidri trauki.
Gan skaidras istabas,
Gan skaidri trauki.

Šīs grupas dainām aktuāla gan burtiskā, gan simboliskā izpratne visos tās aspektos. Varbūt kādam radīsies jautājums, kā gan māja un Māra ir saistīta ar visu iepriekš rakstīto. Ir gan visnotaļ saistīta. Lūk, tautasdziesma:

33845-0
Maza maza man mājiņa,
Divtrejadi vara vārti:
Par vieniem Saule lēca,
Par otriem Mēnestiņš,
Pa trešiem Māra jāja
Ar peleku kumeliņu.

Šajā dainā skaidri redzams Māras kā garīgās enerģijas un apziņas saistītājas aspekts un arī tiešā saistība ar iepriekš aprakstīto asociāciju grupu – Kosmoss – teicēja fiziskās vides reālijas (koki, mājas, sēta utt.) – cilvēka ķermenis – norises dabā – apceres norises cilvēka apziņā. No tantras tradīcijas pozīcijām šķiet pašsaprotami, ka šī daina runā par trim galvenajiem enerģētiskajiem kanāliem – vīrišķo, sievišķo un centrālo, kurā cirkulējot enerģijai, cilvēkā dzimst iepriekš apspriestās integrālās apziņas fenomens vai tas, ko sauc par meditācijas stāvokli. No otras puses, Saules un Mēness lēktu apcerei ir nozīme pašai par sevi daudzās meditācijas tradīcijās. Piemēram, antroposofiskās kustības dibinātājs Rūdolfs Šteiners norāda uz šādas apceres būtisko nozīmi īpašas, garīgas pieredzes ieguvei (“How to know Higher Worlds” by Rudolf Steiner, translated by Christopher Bamford, Hudson, N.Y., USA, 1994).

Meditatīvais Māras aspekts uzskatāmi redzams vēl sekojošā dainā:

33696
Tu, Māriņa, viegla sieva,
Dod man savu vieglumiņu;

Jau iepriekš rakstījām par viegluma īpašo nozīmi meditatīvās, apcerīgās apziņas veidošanās kontekstā. Viegluma, nepiespiestības, iekšējās brīvības attīstīšana ir būtiska sekmīgai apcerei, meditācijas stāvokļa sasniegšanai. Zināmā nozīmē iekšējs vieglums ir gan apceres nepieciešams nosacījums, gan viens no rezultātiem.


Baltās skaņas meklējumos…

Rumbiņas upīte pie Lielvārdes

Rumbiņas upīte pie Lielvārdes

Iepriekš ieskicējām jautājumu par universālās skaņas ideju klātbūtni latviešu folklorā saistībā ar “zelta zirņa” tēmai veltītajām tautasdziesmām. Jau pieminējām, ka sākotnējās skaņas idejas neaprobežojas tikai ar šīs grupas dainām, ka tās ir pārstāvētas dažādās raksturīgās tautasdziesmu tematiskajās grupās kā arī ticējumos, paražās un pasakās.

Runājot par apceres tēmu latviešu folklorā saistībā ar universālās skaņas ideju, noteikti pieminama tautasdziesma:

LTdz 12834

Tīšam sēdu upmalēje,
Upes dziesmu klausījos:
Ūdens sauca, akmens vilka,
Kraujmalītis vizinaja.

Upes dziesma, ūdeņu čalas ir viens no “baltā trokšņa” veidiem, par kura fizikālo un muzikālo dabu klāsta, piemēram, Edgars Imants Siliņš savā grāmatā “Lielo patiesību meklējumi” (Edgars Imants Siliņš “Lielo patiesību meklējumi, apg. “Jumava”, 1999., 58.nod. “Haoss, trokšņi, “baltā”, “brūnā” un “rozā” mūzika”, 225. – 228.lpp). Meklējot apceres tradīciju klātesamības izpausmes mūsu folklorā, jāsaka, ka šajā dainā būtībā aprakstīts viens no ļoti dažādās tradīcijās sastopamiem meditācijas sākuma vingrinājumiem, kuram ir tālu vedošs potenciāls. Tā ir apcere par “balto troksni” dabā, kura vispilnīgākā forma ir tieši upes balss straujtecēs. Iepriekš minētajai dainai ir atrodamas līdzīgas, kurās runāts par jūras un meža balsīm, par “Vēja mātes gavilēm”. Tie ir citi dabiskie “baltā trokšņa” avoti. Vēl pagājušā gadsimta 70-tajos gados prof. A. Krauklis Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā bija izdarījis pētījumus, kuros parādīja, ka “baltā trokšņa” klausīšanās var iedarboties pozitīvi uz nervu sistēmu. Šodien eksperimenti par “baltā trokšņa” psihofizioloģisko iedarbību dažādos aspektos ir joprojām sastopami meditācijas un nervu sistēmas pašregulācijas zinātnisko pētījumu jomā (skat., piemēram, “Frontiers in Psychology”, 2013; 4: 688). Tajā pašā laikā pozitīvie efekti tiek jau vismaz pēdējos divdesmit gadus lietoti pragmatiskām vajadzībām. Piemēram, dabas “baltā trokšņa” ierakstu klausīšanos izmanto, lai palīdzētu karavīriem aizmigt vai atbrīvoties no stresa dienas laikā (skat. Walter Reed National Military Medical center “Mind-Body-Resources”).

Vācu rakstnieks, Nobela prēmijas laureāts Hermenis Hese savā romānā “Sidharta”, Indijas dzejojumā, kā viņš pats to sauca, ir plaši aprakstījis šādu apceres veidu: “Sidharta klausījās. Tagad viņš klausījās ar visu savu būtni, pilnīgi iegrimis tajā, ko dzirdēja, pilnīgi tukšs, visu uzņemošs, viņš juta, ka klausīšanos tagad ir iemācījies līdz galam. Jau bieži viņš bija to visu dzirdējis, šīs daudzās balsis upē [..] Un viss kopā, visas balsis, visi mērķi, visas ilgas, visas ciešanas, viss prieks, viss labais un ļaunais, viss kopā bija pasaule. Viss kopā bija notikumu upe, dzīves mūzika. Un, kad Sidharta uzmanīgi ieklausījās šajā upē, šajā tūkstošbalsu dziesmā, kad viņš neklausījās ne ciešanās, ne smieklos, kad nesaistīja savu dvēseli pie kādas balss un ar savu patību neiegāja tajā, bet gan dzirdēja visas, saklausīja veselumu, vienotību, tad tūkstoš balsu dižā dziesma sastāvēja no viena vienīga vārda, un tas bija OM: pilnība.” (Hermanis Hese “Sidharta”, Silvijas Brices tulkojumā, Apgāds “ATĒNA”, 2001)

Patiesībā Hese šajā grāmatā ir aprakstījis ne tikai pašu “baltā trokšņa” meditācijas tehniku kā tādu, bet vismaz kaut kādā mērā visu ceļu, kas ar to saistīts. Ceļu no vienkāršas ārējas skaņas klausīšanās līdz universālās skaņas pieredzei. Līdz pieredzei, kas līdz ar skaņu sniedz visaptverošas vienotības uztveri.

Hermeņa Heses romāna “Sidharta” latviešu izdevuma vāks

Hermeņa Heses romāna “Sidharta” latviešu izdevuma vāks

Ārsts un indiešu jogas skolotājs Svami Šivānanda Sarasvati grāmatā “Koncentrācija un meditācija” dažos vienkāršos vārdos raksturo šīs meditācijas tehnikas būtību: “Apsēžaties upes krastā, kur dzirdama straumes vienmērīga čalošana, kas atgādina “OM” skaņu. Cik iespējams ilgi koncentrējaties uz šo skanējumu. Tas aizraus un iedvesmos.” (“Concentration and Meditation” /14th Edition by Swami Sivananda, DLS, Rishikesh, India, 2009, 2.5.8.).
Katoļu mūks un kristiešu klostera dibinātājs un vadītājs Indijā Fr. Francis grāmatā “Meditācija – hindu un kristiešu tikšanās vieta” mums pastāsta, ka slavenā karmelītu apceres tradīciju atjaunotāja Avilas Terēze – 16.gs. spāņu mistiķe, kad vēlējusies meditēt, devusies pie strauta dārzā, lai klausītos plūstošo ūdeņu balsī (“Meditation: Hindu – Christian Meeting Point” by Francis Acharya of Kurisumala Ashram, 4th edition, Kerala – India, 2005, Ch.1., p. “The Dynamic of Meditation: Sound, Word, Silence”). Šeit pat viņš uzsver, ka tā ir apceres tehnika, kas aprakstīta jau upanišadās.
Palūkosimies vēl uz klasisku Ziemsvētku dainu, ko visi labi zinām kopš bērnības:

33256-0
Eima (gāju) bišu (bitiš’) klausities
Ziemas svētku vakarâ.
Ja bitītes daili (skaisti) dzieda,
Tad būs silta vasariņa.

Protams, arī bišu stropa zumēšana ir tikai cits “baltā trokšņa” veids. Psiholoģijas robežpētījumos ir parādīts, ka tā sauktā “ekstrasensorā uztvere” daudz vieglāk atveras, izmantojot kā palīgu “baltā trokšņa” ierakstu klausīšanos, piemēram, klausoties jūras vai upju ūdeņu čalas u.tml. (skat. “The Roots of Consciousness” by Jeffrey Mishlove, second edition, Ch. “Extrasensory Perception”). Tomēr universālās skaņas ideju kontekstā un, atceroties kaut vai Haralda Biezā minēto par zirgu un bišu aizgādni Ūsiņu kā seno latviešu gaismas dievību (skat. Haralds Biezais “Gaismas dievs seno latviešu reliģijā”, izd. “Minerva”, Rīga, 1994), kā arī iepriekšējā šīs sērijas rakstā minēto, ir jautājums par to, ko šajā tautasdziesmā vispār saprast ar bišu klausīšanos. Domājot par tā sauktajām Pranavas jeb enerģijas plūsmas skaņu meditācijas tehnikām, kas pieminētas daudzās upanišadās, jāatceras, ka “saknes centra” – Coccygeal Plexus, jeb jogā Muladhara čakras skaņu tantriskās apceres tradīcijās parasti salīdzina ar bišu zumēšanu (skat. Harijs Dīkmanis, Jānis Veselis “Jogodas 1.kurss”, iekšējs izdevums Latvijas jogas biedrības vajadzībām, Pielikums “Seši centri”), bet tantras zināšanas praktisko pielietojumu sfērā vienmēr ir bijušas saistītas ar mantiku (skat. Shivapriyananda “Secret Power of Tantrik breathing”).

Prof. Strauberga “Latviešu tautas paražas”, nodaļā “Akustiskā mantika” ir daudz aizrādījumu par dzirdamu skaņu labajā vai kreisajā ausī un kurā gadījumā būs kaut kas labs, kurā ne tik labs vai pavisam slikts, tieši tāpat arī Šmita “Latviešu tautas ticējumos”. Tas, ka dažādi teicēji par to ir snieguši acīmredzami pretējas ziņas, kā arī šajā materiālā ietvertie ļoti vienkāršotie priekšstati, kas nebūt nav raksturīgi senajām kultūrām, tikai liecina to pašu vien, ko piemin arī Haralds Biezais, ka 19.gs., kad sākās plašs folkloras un etnogrāfijas materiāla vākšanas process, senais sakrālais pasaules redzējums un tā idejas un rituāli jau bija visai tālu no sava avota. Bija palikušas vien drusciņas. Un, ja arī kaut kur bija palicis vēl kaut kas vairāk, tad seno zintniecības tradīciju pēdējie glabātāji to nodeva no rokas rokā vai arī aiznesa sev līdz aizejot. Sākot no 17.gadsimta protestantisms cītīgi cīnījās ar to pagāniski-katolisko reliģisko sinkrētismu, kas bija izveidojies pēc Livonijas ordeņa uzvaras šajā reģionā, un arī tas bija beidzot puslīdz sekmīgi izskausts.

Jāatzīst, ka ar pirmskristīgo tradīciju saistītās svētuma izjūtas 19.gs. un līdz pat šim laikam saglabājās un ir saglabājušās tautā vien kā neskaidras un nenofomētas ilgas. Un ko gan ar tām darīt. Protams, vienīgais saprātīgais veids ir mēģināt izcelt to, kas vēl ir izceļams, un tikai tad var saprast, ko ar to darīt.

Lūk, populāra, labi zināma dziesma:
:
33625-7
Māte raida savas meitas
Svētu rītu baznicâ.
Pārnāk lielas, pārnāk mazas,
Pastarites vien nevaid.
Pastarite aizteceja
Gar upiti dziedadama,
Gar upiti dziedadama,
Baltas puķes plūkadama.
Pēc puķites sniedzoties,
Nokrīt zelta gredzentiņš.
Pēc gredzena sniedzoties,
Nokrīt zīļu vaiņadziņš.
Pēc vaiņaga sniegdamies,
Iekrīt pate upitê.
Upes viļņi nepanesa,
Tie iemeta Daugavâ;
Daugav’s viļņi nepanesa,
Tie iemeta jūriņâ;
Jūras viļņi nepanesa,
Tie izmeta maliņâ.
Tur uzauga kupla liepa
Deviņàmi galotnèm,
Tur sēdeja Dieva dēlis,
Zelta kokles kokledams.

Šī ir dziesma ar visai lielu variantu skaitu. Kā to liecina pievienotā varianta pēdējās rindas, daina ir saistīta ar universālās skaņas ideju. Kokle tādā vai citādā veidā ir minēta absolūtā vairumā tautasdziesmas vairantu. Tantra kokles skaņas saista ar nabas rajona centru jeb Manipura čakru (H. Dīkmanis, J. Veselis “Seši centri”). Tas ir uguns stihijas centrs, jo tas pārvalda mūsu dabiskās asimilācijas procesus, kam ir uguns daba. Šīs dziesmas variantos mēs piedziedājumā dzirdam zilbi “RĀM”, bet tantrā tā ir uguns stihijas sēklas mantra. Iekšējās uguns pārvalde un attīstība ir nepieciešama cilvēka iekšējās izaugsmes un pārveides procesos, jo asimilācijas process ir saistīts ne tikai ar fiziskās barības uzņemšanu, bet gan ar enerģijas uzņemšanu, gan ar jaunu priekšstatu un zināšanu uzņemšanu. Jā, arī tā ir asimilācija. Varam piekrist tam, ko saka Andris Mičulis savā grāmatā “Dvēseles dziesma”, ka māte šeit ir pati Pasaules Māte – Māra. Bet kas ir meitas un kas ir pastarīte?! Varam tās domāt kā dabas enerģijas, ko tantrā pārvalda Pasaules māte.

Lielais Krija jogas meistars Paramahamsa Hariharānanda saka, ka mūsu eksistenci pārvalda 50 dažādas enerģijas, bet tikai viena no tām var vest cilvēku uz transcendenci (skat. Paramahamsa Hariharananda “The Essence of Kriya yoga”, The Complete Works of Kriya yoga Master, Volume 5). Lūk, tās 49, kuras uztur pasauli, arī ir tās meitas, kas pārnāk. Un tā vienīgā, kas ved cilvēku pretī transcendencei ir “pastarīte”, tā, kas atnāk “pa staru”. Par Kosmiskās upes Daugavas un Pasaules koka, kas vienlaicīgi ir iekšējais koks, simboliem jau ir runāts iepriekš, baltās puķes vai zelta puķes, ir pozitīvās pieredzes un konstruktīvās īpašības. Jūra ir tiešs transcendences simbols. Transcendence ir viņpus visa, arī viņpus pozitīvā. Un pastarīte pāriet sfērā, kura nav novērojama no pasaules pozīcijām. Bet universālā skaņa paliek, un tā ir kā ceļa zīmes, kā to klāsta arī Harijs Dīkmanis un Jānis Veselis savā Jogodas kursā, tāpēc arī tautasdziesmas variants saka:
grieziet brāļi tās koklītes, tās koklītes daiļi skana.

Bet, protams, jāatceras, ka simbolu valoda ir vienmēr daudzplākšņaina. Tajā nekad nav tikai vienu un vēl jo vairāk vienīgo nozīmju. Piemēram, cilvēka iekšējās enerģētiskās sistēmas un tās centru simboliskie attēlojumi dažādās tradīcijās, protams, ir līdzīgi, tomēr vienlaikus ļoti dažādi, un tie var attēlot pat visai dažādas realitātes. Lielākoties šo attēlojumu pamatmērķis ir bijis kalpot konkrētām meditācijas tradīcijām un pat tieši konkrētām pašattīstības tehnikām, un tie ļoti mainās atkarībā no izmantotās apceres tradīcijas. Tā sauktā Jaunā Laikmeta (New Age) literatūra un jogas saloni mūs ir pieradinājuši pie viena konkrēta, Indijas Hatha jogas klasiskajai tradīcijai raksturīga psihoenerģētiskās sistēmas un tās centru attēlojuma un arī pie ļoti konkrētām un viennozīmīgām interpretācijām, taču Indijas tantriskajā tradīcijā gan attēlojumiem, gan interpretācijām ir sastopamas dažādas variācijas. Arī tie ir tikai simboli, lai gan tiem mēdz piemist reāla psihofizioloģiska atbilstība, kas izpaužas cilvēka iekšējās sajūtās un arī netieša, nosacīta atbilstība nervu sistēmā un vispārējā anatomiskajā uzbūvē. Zemāk, att. 3. redzams šīs sistēmas attēlojums kādā no tibetiešu tantriskās jogas variantiem. Tibetiešu priekšstatījumā ir ļoti akcentēts nabas centrs un sistēma tiek parādīta kā klasisks iekšējais koks, kas vienlaikus ir arī Pasaules koks.

Cilvēka enerģētiskās sistēmas attēlojums tibetiešu tantrisko tradīciju kontekstā

Cilvēka enerģētiskās sistēmas attēlojums tibetiešu tantrisko tradīciju kontekstā

Vēl viena populāra daina par šo pašu simbolu kopu, par Pasaules koku un universālo skaņu:

33924-0
Saule kokles skandinaja,
Austriņâi sēdedama;
Dieva dēli danci veda
Ūdra, bebra kažokôs.

Šajā dainā kokles varam saprast gan kā laika upes mūziku un dieva dēlus kā gadskārtu izpausmi, gan arī kokles kā tā saucamo sfēru harmoniju un dieva dēlus kā planētas, bet mūsu stāsta kontekstā tautasdziesmai tāpat kā iepriekš ir ļoti spēcīga iekšējā, meditatīvā izpausme. Šķiet, ka patiesībā šo apceres izpausmi mūsu folkloras materiālā mēs ikviens tomēr varam sajust pat nezinot simbolu spēli, kas tai raksturīga.


Velc, Saulīte, baltu kreklu…

Jautājums par Saules dainu vietu un nozīmi latviešu tradīcijā saistībā ar apceres tematiku ir līdz šim vēl pilnīgi neskatīts. Taču mūsu dainas sniedz bagātu materiālu par Sauli kā apceres priekšmetu.

Piemēram, tautasdziesma –

18135-9
Riet’, saulite, rietedama,
Zelta zarus zarodama,
Dod manam mūžiņam
Kaut jel vienu pazariti.

vai variantā…

18135-6
Noiet saule vakarâ,
Zelta stari starojàs.
Dievs dod manam mūžiņam
Zelta starôs atstarot.

Līdzīgi kā to Arjē Kaplāns savā grāmatā “Meditācija un Bībele” norāda attiecībā uz vairākām Dāvida dziesmām jeb psalmiem, kur teicējs runā par dabas lieliskuma apceri, šīs dainas ir tiešas un tīras apceres tēmas un kā tādas būtībā neprasa nekādus komentārus. Teicējs meditācijā sasaista saulrieta krāsu bagātību ar savas jūtu pasaules vērojumu un dzīves rituma vīziju. Šāda sasaiste jau pēc definīcijas paredz dziļu teicēja izjūtu koncentrāciju uz notiekošo. Pretējā gadījumā neveidosies aprakstītais redzējums. Paliks tikai tukši vārdi bez nozīmes. Vērojot saulrietu, ikviens, kas zina latviešu valodu un šīs dainas, var apcerēt dabas skaistumu, izmantojot tās kā apceres motīvu. Turpinot līdzīgā veidā regulāri un ilgstoši no dienas dienā un sasniedzot ar šo motīvu dzīļu apziņu, bez šaubām, tiks gūti šādas apceres rezultāti. Un pat tikai atsevišķās reizēs un īslaicīgi izpildīta, šāda meditācija noteikti sniegs vismaz patīkamas izjūtas un bagātinās mūsu iekšējās pasaules un dabas vienības izjūtu.

Lielais 20.gs. indiešu jogs un meditācijas meistars Paramahamsa Hariharānanda savā grāmatā “Krija jogas padomu krātuve” apakšnodaļā “Ne tikai skandēšana vai dziedāšana, bet uztvere un izpratne” raksta par lielās Indijas kultūru: “Daži cilvēki māca jūs skandēt mantras un par to vēlas saņemt naudu. Daudzi ir priecīgi tikai atkārtot mantras, nesaprotot ne to nozīmi, ne kādam mērķim tās patiesībā ir domātas. Viedais Patandžali māca savās Joga sutrās skandēt, apcerot nozīmi.”

Kā ilustrāciju Hariharānanda izstāsta gadījumu ar vienu no saviem skolniekiem, kurš ik dienas tūkstoš reižu atkārtojis pazīstamāko indiešu Saules mantru Gajatrī un, saņēmis instrukcijas, stāstījis par to Hariharānandam. Uz ko meistars esot teicis: “Jūs nevarat atkārtot Gajatrī mantru pat vienu reizi dienā, kā gan Jūs varat to skandēt tūkstoš reižu?!”. Viņš skaidro šajā nodaļā, ka Gajatrī nozīmē uztveres enerģijas pacelšanu no zemākajiem enerģijas centriem (čakrām) uz augšējo centru, izejot caur septiņiem iekšējās gaismas līmeņiem – septiņām iekšējām saulēm – un caur apceri par gaismas pieredzi visos līmeņos. Hariharānanda esot jautājis savam studentam: “Vai Jūs to pieredzat, vai atkārtojat kā papagailis?” Viņš skaidro, ka Gaisma nozīmē dvēseli un cilvēkam jābūt vienotam ar dvēseli, ka vienotība ar Gaismu ir Gajatrī mantras patiesā nozīme.

Arī mūsu tautasdziesmas nav tikai neskaidras nozīmes vārdu sakopojumi ar glītām melodijām, ko nodziedāt pie svētku galda, kas diemžēl notiek arvien retāk tieši tāpēc, ka pati dzīve ir ļoti izmainījusies, bet iekšējā satura izpratne, kas nav ļoti atkarīga no dzīves ārējām formām, nav pietiekami attīstījusies.

Daudzas, jo daudzas dainas, arī augstāk minētās, ir tīras apceres formulas, t.i. mantras mūsu pašu iekšējai pārveidei, patiesai sevis bagātināšanai. Sanskrita vārda “mantra” tiešais tulkojums ir “prāta atbrīvošana”. Mūsos ir daudzas un dažādas iedzimtas un ar sāpīgām pieredzēm vai nepietiekami apzinātu darbību iegūtas prāta sasaistes, kas traucē mums realizēt savu patieso potenciālu. Senie viedie izveidoja un glabāja no paaudzes paaudzē tūkstošiem šādu formulu, kuru mērķis ir palīdzēt prāta atbrīvei ar to apceri, arvien un arvien prātā pievēršot uzmanību tām. Un tas notika ne tikai Indijā. Visās tautās dzīvoja cilvēki, kas ar lielāku izpratni par savu tautiešu dzīves grūtībām un ilgām centās cilvēkiem palīdzēt dzīvot pilnvērtīgākas un iekšēji bagātākas dzīves. Protams, katra kultūra izstrādāja tikai tai raksturīgus paņēmienus kā realizēt savu cilvēku iekšējās vajadzības, bet pašu vajadzību būtība tāpēc nebūt nekļūst citāda.

Modernajā sabiedrībā izpratnes trūkums par senajiem tekstiem un to patieso nozīmi ir diezgan vispārēja problēma. To pašu par Bībeles tekstiem stāsta mums Arjē Kaplāns savās grāmatās par meditāciju Bībeles kontekstā. Cilvēki pavada laiku baznīcās, sinagogās, tempļos un mošejās, bet senie teksti daudz kur ir palikuši par mehāniskiem rituāliem bez iekšējas nozīmes. Varbūt tos atkārto pat tūkstošiem reižu, taču bez iedziļināšanās un izpratnes. Tieši tāpēc līdzīgas institūcijas zaudē savu sākotnējo nozīmi vai pat pārvēršas par šīs nozīmes tiešu pretstatu, veicinot un vairojot ciešanas, nevis tās mazinot un veidojot veselīgākas dzīves. Bezdomu fanātisms, kas baro agresiju pret citādo, pastāv visās kultūrās un visās tautās.
Bet atgriezīsimies pie Saules dainām. Viena no plašākajām Saules dziesmu kopā ir saullēkta dainu grupa. No meditācijas tradīciju viedokļa tās ir, iespējams, apceres niansēm visbagātākās tautasdziesmas.

33839-0
Lec, Saulite, rītâ agri,
Lec ar Dieva palīdziņu;
Vakarâ rietedama
Nones blēņu valodiņu.

8656-0
Lec, saulite, rītâ agri,
Lec ar Dieva palīdziņu;
Vakarâ noiedama,
Aiznes ļaužu valodiņas.

Šeit jāatzīmē, ka “valodas” jēdziens tradicionālajā pasaules skatījumā ir daudz plašāks nekā mēs to saprotam ikdienas burtisko izpratņu mehāniskajā pasaulē. Ar runu parasti saprot enerģijas izpausmi visplašākā nozīmē. Vēdiskajā tradīcijā runa vai vārds (sanskr. Vāk) ir viens no spēkiem, kas rada pasauli. Rigvēdā runa manifestē pat kā pati Augstākā Dievība, dievību karaliene (skat. Rigvēda 8.100.; 10.71.). Svami Šri Juktešvars, kas bija mūsu 30-to gadu Latvijas jogas biedrības skolotāja skolotājs, grāmatā “Svētā zinātne” nosauc vēdiskās tradīcijas senajos tekstos minētās četras radīšanas sākuma idejas, un tās ir: Vārds jeb vibrācija (sanskr. pranava jeb AUM), Laiks (sanskr. Kala), Telpa (sanskr. Deša) un Atoms jeb struktūras pamatvienības princips (sanskr. patra jeb anu). Jaunās Derības ceturtais jeb Jāņa evanģēlijs sākas ar vārdiem “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds.” Minētajās dainās ar valodu, protams, nav domātas tik augstas un transcendentālas nozīmes, taču arī ne tikai fiziskā valoda, drīzāk visas un jebkuras aktivitātes izpausmes kā tādas. Un “blēņu valodiņa” ir negatīvās aktivitātes vispār, arī nesakārtotas, nekārtīgas aktivitātes. “Blēņas” tās ir darbības, kurām nav īstas jēgas, vai smagākos gadījumos tādas, kuras ir postošas, negatīvas. Dainas mūs aicina dienu sākt, pārdomājot par radošo spēku, Apziņas potenciālu, kas ik dienas mūs iznes no miega pasaules gaismā, un vakarā dienas nobeigumā apcerēt par dienā darīto un pieredzēto. Tās rosina savienot dabas rituma diennakts ciklu ar cilvēka iekšējās pasaules apceres ikdienas ritumu. Tās ir meditācijas, kas ir raksturīgas un tiek mācītas gandrīz vai visās meditācijas tradīcijās. Veikt ik rīta un ik vakara apceri – Tradīcijas pasaulē tā vienmēr ir bijusi un ir pašaudzināšanas norma.

33838-0
Lec, Saulite, lec, Saulite,
Spīd’ ar’ mūsu sētiņâ,
Ir mums tava gaišumiņa
Vajadzèt vajadzeja.

4362-0
Lec, saulite, rītâ agri,
Lec pa logu istabâ:
Bāreniši sasēduši
Tumšajâ kaktiņâ.

4366-0
Lec, saulite, rītâ agri,
Spīd’ pa logu istabâ:
Bārenite sagšas loka
Tumšajâ kaktiņâ.

Vai gan šajās trīs saullēkta dainu četrrindēs teicējs runā tikai par fizisko Sauli? Taču nē. Protams, runa ir vispirms par cilvēka dzīves norisēm un iekšējo uztveri, par tās saistību ar dabas izjūtu un pieredzējumiem. Šīs dainas mums stāsta par dabisko simboliku un apcerīgā prāta iekšējās pieredzes spontāno gremdēšanos veldzējošās dabas izjūtās. Tas ir apziņas logs, apceres logs, caur kuru iekšējā un ārējā pasaule vienojas. Ne jau par bāreņiem vien šeit stāsts, dziļākajā slānī tas ir stāsts par gaismas elementa klātbūtni cilvēka dzīvē un par iekšējās gaismas klātesamības nepieciešamību. Šri Činmojs grāmatā “Mācoties klusumā. Ievads meditācijā” raksta: “Jūtiet, ka kopā ar elpu ieplūst arī Visaptverošā Apziņa… Izelpojot, centieties sajust, ka izelpojat tumsonību, kura sedz jūsu dvēseli. Sajūtiet, ka tumsonības plīvuri tiek pacelti un aizmesti.” (“Mācoties klusumā”, Rīga, 2001, 48.lpp). Meditācijas skolotāja vārdi ļoti konkrēti rāda vienu no ceļiem, kā varam apcerēt augstāk minētās tautasdziesmas. Taču tas ir tikai piemērs. Mūsu dainu lakoniskā valoda paver bezgalīgas iespējas.

Viena no Kārļa Sūniņa Saules dainu ilustrācijām

Viena no Kārļa Sūniņa Saules dainu ilustrācijām

34028-0
Velc, Saulite, baltu kreklu,
Met melno jūriņâ,
Laj veleja jūras meitas
Ar sudraba vālitèm.

34028-1
Spiguļo, Saulite,
Spiguļo, spiguļo!
Met melnu kreklu zemê,
Velc baltu mugurâ!

Šajās dainās, tāpat kā iepriekšējās, ir klātesošs gan makrokosmiskais, gan mikrokosmiskais aspekts. Un cilvēka uzdevums ir, kopjot mikrokosmisko aspektu, palīdzēt dabai uzturēt makrokosmisko. Tas ir analoģiski kā indusu Krišnas leģendā, kur, Krišnam paceļot Govardhana kalnu, lai pasargātu savus pielūdzējus ganiņus no lietus, tie visi savukārt paceļ savas nūjas, lai palīdzētu Krišnam šo kalnu turēt. Cilvēkam ir jāpalīdz Dievam ne Dieva, bet cilvēka paša labā.

Krišna paceļ Govardhana kalnu, un gani paceļ savas nūjas, lai palīdzētu to turēt.

Krišna paceļ Govardhana kalnu, un gani paceļ savas nūjas, lai palīdzētu to turēt.

Taču augstāk minētajās tautasdziesmās ir vēl viens slānis. Uz to norāda Svami Nitjānanda savā grāmatā par pranu kā dzīvības enerģiju, kur izklāsta vēdiskai tradīcijai raksturīgo dzīvības spēka un augstākās apziņas identifikāciju ar Sauli. Viņš raksta: “Visu caurstrāvojošais Pats vai visa pamatā esošā enerģija – prāna ir viss … un tā ir Saule. Šeit Saule tiek uztverta Saules sistēmas kontekstā. Mūsu Saules sistēmā tieši Saules enerģija ir tā, kas ir viss. Šī Saules enerģija izpaužas visās būtnēs, līdz ar to Saule ir prāna, Dzīvības spēks. Ar fizikālās zinātnes palīdzību mēs tieši tāpat varam saprast, ka viss mūsu pasaulē ir Saule. Solārā enerģija ir augi, solārā enerģija ir barība, solārā enerģija ir dzīvnieki, solārā enerģija ir vitālais spēks visās dzīvojošās būtnēs, solārā enerģija ir pat visa kustība nedzīvajā dabā. Vienīgā starpība starp fizikālo zinātni un garīgo zinātni ir tā, ka garīgā zinātne, apstiprinot solārās enerģijas fizikālo dabu, zina, ka tā turklāt vēl ir apziņas forma. Šī enerģija ir arī mūsu prāts un intelekts.” (Swāmī Nityānanda Giri “Kriyā-yoga: The Science of Life-force”, New Delhi, 2013).

Rigvēdā 1.115.1 ir teikts, ka Saule ir visas pasaules (gan kustošās, gan nekustošās) dvēsele un piepilda ar savu mirdzumu debesis, zemi un starptelpu. Bet Prašnupanišada 1.8. saka, ka tā ir prāna, kas paceļas kā Saule un ir visu dzīvo būtņu dzīvība. Šī Prāna kā Saule pārvalda tūkstoš starus un eksistē neskaitāmās formās. Arī Čandogja Upanišadā 1.3.2. ir teikts, ka prāna un Saule ir viens. Uz šo un citu vēdisko tekstu pamata Svami Nitjānanda uzsver, ka Saules kustība makrokosmā un prānas kustība mikrokosmā ir tieši analoģiski procesi. Gan pēc šo, gan citu Saules dainu raksturīgās kontemplatīvās ievirzes, kurā mūsu apziņas uztvere sasaistās ar Kosmiskajiem procesiem, ir pietiekams pamats spriest, ka arī mūsu Dainas izmanto līdzīgu simboliku kā Vēdas un to gara zinātnes apakšsadaļa – Upanišadas. Patiesībā šo enerģētisko aspektu var attiecināt uz ikvienu no iepriekšminētajām dainām. Un ikvienam, kas savā kontemplācijas ceļā jau ir sastapies ar līdzīgu pieeju citās tradīcijās, šādā kontekstā pārdomātas, tās var sniegt lielisku sākuma materiālu tālākam un dziļākam darbam ar mūsu folkloru.

31995-1
Jauni puši karâ gāja,
Sirdi slēdza akmenî.
Aust dieniņa, lec saulite,
Plīsa pušu akmentiņš.

31995-0
Es, karâ aiziedams (noiedams),
Sirdi slēdzu akmenî.
Aust gaismiņa, lec saulite,
Plīst akmens skanedams.

Var jau būt, ka kādam var likties, ka šajos divos karavīru dziesmu fragmentos, kurus dainās varam atrast vairākos variantos, stāsts ir tikai par to, ka jauniešu attiecības nepārstās veidoties skarbajos un nestabilajos kara laika apstākļos. Protams, varam priecāties arī par tādu vienkāršu satura slāni šajās dziesmās, un kara laika bezcerībā un skarbumā tam var būt sava glābjoša nozīme. Tomēr tradīcijas ietvaros dzimušās karavīru dziesmas itin bieži satur vairākus un daudz dziļākus izpratnes līmeņus.

Daudzas tradicionālās kultūras karavīra sabiedrisko lomu redz ļoti īpašā gaismā un skata ne tikvien fiziskā nozīmē, bet piešķir tai īpašu simbolisku lomu. Attiecībā uz latviešu folkloru lai atceramies stāstus par Lāču Krišu vai Kurbadu – ķēves dēlu, kuros piedevām vēl varam saskatīt norādes uz pavisam savadabīgām karavīru sagatavošanas tradīcijām, kas plašāk pazīstamas kā berserkerisms. Beresņāvičius pārliecinoši norāda uz to, ka vikingu berserkeriem līdzīgas tradīcijas ir bijušas pazīstamas pie baltiem. Savukārt, karavīra lomas simboliskais aspekts tieši un nepastarpināti izpaužas daudzajos tumsas dziesmu variantos mūsu dainās. Turklāt karavīru dziesmās mēs varam redzēt līdzās gan visai senus, gan daudz jaunākus saturus, līdz ar to dažādus slāņus arī šajā ziņā. Piemēram, mums ir brīnišķīgas karavīru dainas, kuras stāsta par īpašu zobenu izkalšanu, lietojot pienu un asinis rūdīšanai. Kā vidējos Austrumos, kas ir damascētā tērauda dzimtene, tā Japānā, kur izgatavoja līdzīgu daudzslāņainu tēraudu, ir saglabāts ne mazums dažādu nostāstu par bioloģisku materiālu izmantošanu tērauda rūdīšanā – tādu kā asinis, urīns, eļļas u.tml. (skat. rakstu “The Mystery of Damascus steel appears solved” by Walter Sullivan, 1981 u.c.). Senajos apbedījumos Latvijas teritorijā patiešām ir atrasts salīdzinoši daudz damascētā tērauda zobenu, tātad ļoti ticams, ka šeit senajiem kalējiem bija tradīcijas šādu zobenu izgatavošanā, kas varētu būt saistāms ar minētajām dainām, lai arī šādi zobeni attiecas uz vēsturisko periodu ilgi pirms mums pazīstamās dainu valodas veidošanās. Bet zobens un tā izgatavošanas tehnoloģijas tieši tāpat ir simboli. Tas uzskatāmi izpaužas, piem. Vidējo Austrumu leģendās saistībā ar visnepieciešamāko komponentu īsta Damaskas asmeņa izgatavošanai – pūķa asinīm. Kā to norāda reliģiju vēsturnieks un filozofs Mirča Eliade, tradīcijas pasaulē visam ir dziļāka nozīme, un pat ikviena parasta ikdienas lieta iegūst savu transcendentālo aspektu (skat. Мирча Элиаде «Священное и мирское», изд. Московского университета, 1994, 19.lpp, kā arī 3.nodaļa – “Svētā daba un Kosmiskā reliģija” u.c.). Tradicionālā pasaules skatījuma kontekstā kara simboliskā nozīme ir cīņā pret haosa avotiem tiklab ikvienam pašam sevī kā pasaulē ap mums. To lieliski ilustrē mūsu daudzās trešā tēva dēla varoņpasakas tāpat kā Beresņēvičius stāstītais par lietuviešu zintnieku, kurš strīdā ar jezuītiem sevi pasludināja daudz pārāku par baznīcas mācītājiem cīņā pret ļaunumu. Tādējādi dainās par sirds slēgšanu akmenī un atbrīvošanos no tā, līdzīgi kā daudzās citās karavīru cikla dainās, varam saskatīt karotāju ceļa tradīciju atbalsis. Šīs tautasdziesmas var būt vēl viena lieliska apceres tēma saistībā ar saullēkta ciklu. Kontemplācijas gaitā tās var mums palīdzēt saprast kā iekšējās izaugsmes ceļā emocionālā paškontrole ceļa sākumā vēlāk vēršas par “spārnoto sirdi” un droši vien ne tikai to vien.