Lietuviskā meditācija un komtenmplācija, ekstremālie stāvokļi: Lietuva un Austrumi

Autors: Gintaras Beresnevičius

Ievads

Šī vēl nav klasifikācija, šis vēl nav mēģinājums uzskaitīt un nosaukt vārdā lietuviešu meditācijas un kontemplācijas variācijas; šī ir tikai konstatācija, ka lietuviešu tradīcijā tādas ir bijušas; to salīdzināšana ar atbilstošiem austrumos pazīstamajiem apziņas atbrīvošanas stāvokļiem dažkārt ir pāragra, bet citos gadījumos pati “uzprasās”. Šai tekstā mūsu ērtības labad par meditāciju uzskatīsim tādus austrumnieciskajai koncentrācijai radniecīgus stāvokļus, kuros dvēsele vai apziņa tiek iztukšota vai nonāk noteiktā stāvoklī, kas ļauj šajā iztukšotajā apziņā ienākt dievībai vai dēmonam, vai arī cilvēkam saplūst ar dievību.

I. Meditācija
Meteņu maska

Meteņu trakulīgās ciematu tradīcijas attēlojošo grupu dalībnieki pat pilsētās mazliet iejūtas āža, dzērves, Nāves un citos tēlos. Tas nav nekas pārsteidzošs. Zem maskas tu kļūsti par citu. Visi skaidrojumi, no kurienes kurš Meteņu personāžs cēlies, daļēji ir bezjēdzīgi. Tomēr nav šaubu, ka Meteņu personāži savulaik ir attēlojuši dievus vai dēmonus; tieši tos taču attēloja arī maskās tērpušies antīkā teātra aktieri. Bet ko šai gadījumā dod maska? Meteņu maskas? Āža maska blēj, žīda maska cenšas pārdot, Nāves maska vēcina izkapti… Vai tie ir cilvēki vai maskas? Senāk (uzdrošinos sacīt, ka dažkārt arī mūsdienās) tā nebija (nav) tikai spēle. Tad ko gan tas nozīmē?

Atbilde “identificēšanos” vēl maz izsaka. Maska nav tikai identificēšanās. Maska vispirms jau atbrīvo no personiskā – depersonalizē. Tas ir priekšnosacījums, kas ļauj ieiet meditācijas var varbūt transa stāvoklī. Jebkura veida apreibināšanās, transa, narkotiku, rituālu mērķis ir depersonalizācija. Viss pārējais – tikai pēc tam. Kad cilvēks uzliek masku, viņš ieiet transa zonā jau tikai tāpēc, ka viņš vairs nav cilvēks: tagad viņš ir maska, dēmons. Viņam vairs nav nekā kopīga pašam ar sevi. To apliecina arī tas, ka cilvēks (maska) iet sev neraksturīgā gaitā (gārņa, dzērves), neveikli lāčodams, u. tml. – neparasta ir gan viņa gaita, gan roku stāvoklis. Vēl vairāk. Arī balss, ar kuru viņš par sevi paziņo, vairs nav viņa paša balss. Tā var būt gan ar rīkles pieskaņu, gan čiepstoša, pīkstoša, vai baurojoša – jebkurā gadījumā, tā vairs nav paša cilvēka, bet gan maskas, dēmona balss.

Citādas kustības, citādas balsis, kā arī transa deja, kuras solī gorīdamies un staipīdamies iet Meteņu gājiens, nozīmē zem maskām notiekošu cilvēciskuma elimināciju. Tā vietā ir stājusies dēmoniska, dzīvnieciska, varbūt pat dēmoniski zvēriska uzvedība; un cilvēks sevi atdod maskas simbolizējamā pārdabiskā personāža brīvai izpausmei. Nav svarīgi, vai kā Tibetā patiešām tiek ticēts, ka, veicot noteiktas rituālās dejas ar maskām, lamā vai šamanī reāli ieiet dievība; tik un tā tiek gūts rezultāts: notiek šim cilvēkam maksimāli iespējamā satuvināšanās ar dievību vai dēmonu. Lai tas notiktu vieglāk – jo Meteņu gājiena dalībnieki, vismaz tā “koris”, “pūlis”, nav ne lamas, ne zintnieki – ap cilvēku/masku atrodas citas maskas. Kam gan ir vajadzīga šī grupa? Atkārtoju, ka šamanis vai lama – tērpies maskā vai bez tās – var dejot un sasniegt transu arī viens pats: viņš ir reliģijas profesionālis, vēl jo vairāk – transa profesionālis.

Tā vien šķiet, ka svētku pūlim (senāk – cilts vienkāršajai daļai, pasaulīgajiem ļaudīm) ir ne tikai pašiem jāuzvelk maskas un caur tām jāidentificējas ar nez kādām dievībām, bet arī jānokļūst telpā, kas apliecina, ka maska patiešām ir palīdzējusi iziet no pasaulīgās, laicīgās telpas. Tātad dejo masku grupa – kāpēc grupa? Tāpēc, lai cilvēks justos pārliecinātāks par to, ka ap viņu ir zvēri un dēmoni, nevis viņa ciltsbrāļi. Kopīga masku valkāšana, kopīgas dejas, “pārdabiski” vai “no zemes dzīlēm nākoši” izkliedzieni Meteņu gājienā liecina, ka pasaulē ir ielauzusies gluži citas dimensijas publika. Mūsdienās mēs teiktu – virtuāla, agrāk domāja – pārdabiska. Meteņi nekādā gadījumā nebija pārģērbšanās karnevāls – tie ir rituālas ceremonijas vēlīna forma. Agrāk tā bija grupas deja ar maskām, lūdzot, lai zvēri, dievi un dēmoni ienāktu maskas iztukšotajās smadzenēs. Manuprāt, Meteņu karnevāla būtība ir: ar meditatīvu deju depersonalizēt cilvēku un, izmantojot masku, atvērt viņu pārdabiskam personāžam. Ja dejo personu grupa, viņi, iespējams, provocē senču vai dievu nonākšanu pie mums caur maskām.

Dziesma – maskas paveids

Dziedāšana lietuviešu tradīcijā – acīmredzot, tāpat kā citās tradīcijās – arī ir depersonalizējoša, bet citādā veidā pacilājoša; meditācija ir dziedāšana, jo, uzdrīkstos tā sacīt – lietuviešu tautasdziesmu lielākā daļa ir bez sižeta; par to liecina arī eposa neesamība. Apdziedamajiem objektiem un parādībām visbiežāk ir jāizraisa (vai jāizsaka) noteikts stāvoklis: skumjas, bēdas, muižas, kalnu, jūras, ūdeņu ainas… katrā ziņā, sižetu tajās ir maz. Iztukšošanas uzdevums dainām ir arī tad, ja tās dzied, darot smagu darbu (siena pļaujas dziesmas), kāzu dziesmās apraudot jaunības dienas… Proti, dainas palīdz atbrīvoties no fiziskās un emocionālās slodzes un pārnest to uz tautasdziesmas “lirisko varoni” – dziedātāja savdabīgu dubultnieku, un, koncentrējot tajā savas negatīvās vai nomācošās emocijas, iespējams apslāpēt savējās; no otras puses, dainas ir tuvas arī garīgajām dziesmām, dziedamajām lūgšanām.

Arī šai gadījumā cilvēks uzliek masku – izdziedādams savas sāpes, viņš, var teikt, izveido “astrālo dubultnieku”, ar kuru piesedz savus pārdzīvojumus. Dziesma pārceļ sāpes vai bēdas uz dubultnieku. Tas nav nekas dīvains: piemēram, ēģiptiešu pēcnāves pasaulē mirušajam bija jāstrādā dažādi darbi, bet viņa vietā tos paveica ar rituālām formulām atsaukti ušebti – vergu figūriņas vai bareljefos attēlotu vergu dvēseļu dubultnieki, tā dēvētie Ba. Lietuvieši šādus lietuviskos “ušebti” jeb dubultniekus radīja sēru/raudu dziesmās, savas sāpes pārceldami uz izveidoto dubultnieku. Dziedot ir vieglāk strādāt, tāpat arī sērot vai ilgoties. Mums nav uzvaras dziesmu, jo tās nav vajadzīgas – tās būtu karapulku dziedātas karagājiena vai uzvaras dziesmas, kas vienkārši, skaidri un personiski piedzīvojamas kopā ar cīņubiedriem. Kad vairs nebija karapulku, vairs nebija arī karapulku dziesmu, palika tikai karavīru sāpju, skumju dziesmas.

Savukārt tas, ka senāk ļaudis ir spējuši kaujā vai karagājienā iegūt berserku īpašības, arī ir acīmredzams. Vismaz tā tiek stāstīts par lietuviešu kunigaiti Skomantu, kurš krievu hronikās ir raksturots kā zvērs kaujā; arī Krievijas ziemeļos ir pazīstama karavīru pārvēršanās par zvēriem. Tātad tas nav raksturīgi tikai skandināviem. Turklāt, spriežot pēc hronikām, gandrīz visi jātvingu karavīri, ja arī nebija berserki, tomēr cīnījās kā tādi, neņemot vērā ne pretinieka pārākumu, ne spēku samēru.
Arī berserks kaujas laikā kļūst tukšs, un viņā ieiet nez kāds personisks pārdabisks spēks, kas cīnās caur viņu – tas var būt gan dievišķs, gan citāds pārdabisks spēks, bet par berserka iztukšošanos liecina tas, ka pēc cīņas viņš neko neatceras.

II. Kontemplācija

Var teikt, ka kontemplācija ir koncentrēta, ar atsacīšanos saistīta domāšana par sakrālu objektu, tādējādi tiecoties tam pietuvoties vai ar to identificēties.

Tam piemērs, protams, ir – Rūpintojėlis*. Šī veida skulptūrās attēlotā poza ir lietuviskā lotosa poza. Kas tās par rūpēm un bēdām? Gadu tūkstoša pēdējo pusi un, protams, arī daudz agrāk, tās ir zemnieka rūpes. Šķiet, ka tā gluži nevarētu būt, bet tomēr tā ir M. Heidegera Sorge savdabīga lietuviskā atbilstība. Rūpes par sējumiem, par lietu, par Sauli, par gandrīz nebeidzamo zemkopības darbu ciklu, rūpes par ģimeni, dieviem… Neturpināšu, jo “līdz beigām” visas šīs rūpes nosaukt nav iespējams. Zemkopim ir tik daudz darbu un rūpju, ka tās izplešas līdz pastāvīgam rūpju stāvoklim, kas ir kontemplatīvs. Kaut gan zemkopja rūpes Sorge ir it kā tikai sadzīviskas, profānas, tomēr vienlaikus tās ir daudz plašākas, jo zemkopja domāšana ietver visas sfēras – citādi nemaz nav iespējams, jo viņam ir vajadzīga gan zeme, gan debesis. Nav tādu elementu, kas viņam nerūpētu, nav tādu procesu, kas neietekmētu ražu, vidi, sociālo harmoniju.

Šīs rūpes ir kosmiskas izcelsmes. Tās pārņem, caurstrāvo.

Rūpintojėlis, šķiet, ir arhetipiska figūra, kam piemīt gan zemkopja, gan dievības iezīmes.
Dievs sēž vai ceļo. Varētu vaicāt, ko gan vēl viņš varētu darīt? Tomēr viņam ir arī alternatīvas: vērot no augšas, izkārtot zvaigznes, vajāt velnu… Tomēr viņš sēd uz celma, dažkārt atbalstījies kā Rūpintojėlis, un zina: zina ceļus un vietas, zina nozagto vai paslēpto cilvēku vai lietu atrašanās vietu… Tā būtu viszinība. Bet ko kontemplē Rūpintojėlis, kuru varam identificēt ar lietuviešu seno Dievu?

Rūpintojėlis

Rūpintojėlis

Ja reiz viņš visu zina, tad domāšana par lietām un cilvēkiem viņam vairs nav svarīga.
“Kungs Dievs” – vēlos tikai pateikt, ka Dievs ir “kunga”, saimnieka arhetips. Un “kungs”, saimnieks, ģimenes galva ir Rūpintojėlis, kuram ir jāsasaista visas “lietas un cilvēki”. Ja lauksaimnieks nav Rūpintojėlis un neatkārto dievišķo kontemplāciju, kas visu sasaista vienā kopumā, viņš nespēj likt pamatus nedz saimniecībai, nedz viensētai, nedz ražai, jo viss izklīst, pašķīst uz visām pusēm. Lietu ir daudz. Pēc krīzēm, katastrofām, kara laikā Rūpintojėlis tēlu kļūst vairāk, lai tie vīriešiem atgādinātu viņu uzdevumu – savienot, sasaistīt, atlikušās lietas vienkopus. Tiekties pēc Visuma, kopuma, vienotības atjaunošanas.

Šis lietuvietis, kuru apraksta gan romantiķi, gan pozitīvisti, gan draugi, gan nelabvēļi, ir stereotipisks: garš deguns, zilas acis, kuru skatiens vērsts tālumā un, šķiet, neko neredz. Tas ir “lituanus contemplans” – kontemplējošais lietuvietis, kura vienlaikus atvērtās un aizvērtās acis kontemplē savu un kosmosa vienotību Dievā.

Sākdams no sevis, viņš skatienu paplašina uz vidi (Rūpintojėlis tēli ceļmalās, mežmalās), tomēr viņa apvārsnis ir ierobežots; ielūkojies sevī un redzēdams sevi rūpējamies tā, kā rūpējas Dievs, arī cilvēks, sekodams Dieva paraugam, pārrauga savu vidi – gan sociālo, gan saimniecisko –, kas cieš no slikta laika, krīzēm, ķildām, nesaskaņām… Kā tajā atjaunot harmoniju?

Rūpintojėlis

Rūpintojėlis

Acīmredzot, apsēžoties Rūpintojėlis pozā un kontemplējot. Rūpintojėlis atbilst konfūciešu Dao, tas ir lietuviešu konfūcietis – pasaules / Visuma izlīdzinātājs, kurš cenšas saglabāt saskaņu, harmoniju, un, to aptvēris, izpratis, tiecas kontemplēt to kā pilnīgu attiecību starp būtnēm un lietām.
Tātad Rūpintojėlis kontemplē darnu – saskaņu, harmoniju, jeb sanskrita jēdzienos – dharmu. Tā ir indiešu vientuļnieka nodarbošanās; te nu mēs redzam sastingušu vientuļnieku, kas kontemplē noteiktā dharmas rūpju pozā.

Lietuviešu teikās ir arī ceļojošs Dievs. Arī viņš pārrauga darnu – visa harmoniju, dziļāko saskaņu. Interesanti, ka viņš bieži mēdz ierasties kā ubags vai sirmgalvis. Viņš soda saimniekus, kuri ir noziegušies pret savu pienākumu, proti, nepacienā, nogurušo Dievu – sirmgalvi, neiedod viņam padzerties, un pat aizvaino; vai arī soda sliņķus un nevīžas, kas ar savu kūtrumu un bezdarbību bojā harmoniju. Par šādu traucēšanu, ārdīšanu, savu funkciju nepildīšanu teiku Dievs – vecītis soda.

Šķiet, ka Rūpintojėlis ir kontemplējošs Dievs un atbilstoši arī kontemplācijā iegrimis vientuļnieks, kurš sēž un pārdomā pasaules kārtību.
Savukārt ceļojošais Dievs atgādina indiešu ceļojošo askētu. Viņa “cilvēciskā atbilstība” būtu nekas cits ubags, kurš arī, kā jau askēts, cenšas divas reizes nenakšņot zem viena jumta, pārtiek tikai no žēlastības dāvanām un pastāvīgi pārvietojas no vienas vietas uz citu, kristietībā – no vienām (grēku) atlaidām uz nākamajām. Ubagos lietuvieši mēdza aiziet arī tad, ja neviens viņus prom nedzina, gluži pretēji, kad bērni bija izauguši, vecaistēvs paņēmis ubaga tarbu un nūju un aizgājis no mājas. Aizgājis viņš kā ubags, un dzīvojis reliģisku lūgšanu un askēzes dzīvi tāpat kā indiešu bhikšu vai sanjāsī.

Šādā gadījumā mums itin labi saliekas kopā lietuviešu un indiešu dzīves posmu sistēma.

  • Indijā pirmais posms ir brahmačārī, kas ilgst aptuveni no 12 gadu vecuma līdz kāzām ap 20 gadu vecumā, kad jauneklis mācās pie brāhmana. Lietuvā tam atbilstība būtu gani: zēni gāja ganos, pat, būdami turīgu saimnieku bērni. Viņi ne tikai ganīja lopus, bet arī bieži tika sapulcēti vienkopus, un virsgans*** – neapšaubāmi, sakrāla persona un dažkārt arī zintnieks, kurš nodarbojas ar upurēšanu – zintnieks profesionālis, kā jau liecina šis apzīmējums, viņus mācīja.
  • Otrais posms – grihastha, “mājas kungs”, kad vīrietis apprecas un dzīvo normālu pasaulīga cilvēka, visbiežāk – zemkopja – , dzīvi, ziedo dieviem, audzina bērnus. Lietuvā tas ir “gaspadorius” – kungs, saimnieks, proti, “mājas kungs”.
  • Trešais posms – vanaprastha, “meža iemītnieks” Tas ir vientuļnieks, kurš mežā meditē un nododas kontemplācijai. Tādus pat vientuļniekus, kuri mitinās mazās, nabadzīgās būdiņās vai pat zemnīcās, no koku saknēm veidotos mitekļos, sastopam lietuviešu pasakās. Viņi ir ļoti gudri, visbiežāk pārtiek no augu jaunajiem dzinumiem, zālītēm, koku mizām. Viņi bieži sastopami, sēdoši uz celma, proti, koncentrējušies. Tas, iespējams, ir Rūpintojėlis posms – kontemplācijas posms.
  • Ceturtais posms – sanjāsī vai bhikšu, ceļojošs vientuļnieks, kam Lietuvā atbilst ubags. Tātad sistēmas saskan un ir tuvas vai, ticamāk, tie ir vienas sistēmas divi varianti dažādās kultūrās.

Protams, lietuviskās meditācijas un kontemplācijas tēma te vēl nav pabeigta – lai tas notiktu, ir jāpadara milzu darbs, jāstrādā ar lielu atlasi un, protams, vajadzīgi dažādi skatījumi.

__________________________________
Piezīmes:
* Rūpintojėlis – “Norūpējies”, populārs sižets lietuviešu tautas tēlniecībā: sēdoša Kristus statuja, visbiežāk – svētmeistara izgriezta no koka. Tajā Kristus attēlots sēžot, vienu roku nolicis uz ceļiem, pret otru atbalstījis zodu – bēdu nomākts vai pārdomājošs cilvēces grēkus.
(tulk. internetā arī: Муж скорбей, Задумчивый, Man of Sorrows)

** darna – netulkojums baltu jēdziens, kas izsaka baltu priekšstatu par harmoniju/ pasaules kārtību/ cilvēka dzīves saskaņošanu ar visām pasaules daļām/ ar dzīvo un mirušo, dabas, cilvēku un dievu pasauli utt.

***skerdžius – pamatnozīme “virsgans”, bet 2. nozīme arī “lopu kāvējs”.

___________________________________
Publicēts – „RYTAI – VAKARAI: KOMPARATYVISTINES STUDIJOS IV”, šī konkrētā 1.sadaļa arī Šiaurės Atėnai. 25.10.2003. Nr.. 674

 


III Ekstremālie stāvokļi

Līdz šim mēģinājām šos kontemplācijas/meditācijas jēdzienus piemērot visai tradīcijai, bet, iespējams, tie neizsmeļ visus īpašo reliģisko pārdzīvojumu meklējumus mūsu tradīcijā. Kaut kas tiek darīts, kaut kas notiek pilnīgi neapzināti, dažkārt neapzināti, bet nereti apzināti tiek meklēts ekstremāls reliģisks pārdzīvojums vai arī tas tiek apgūts īpašā veidā. Vai tie būtu tradīcijas svētīti vai noraidīti, kaut gan, ja runājam par XIV – IXI gs. lietuviešu zemniecisko reliģiskumu, tas ir uzskatāms par sinkrētisku – noteikti stāvokļi tika tā vai citādi svētīti, veltīti, tolerēti vai netolerēti, bet tie bija gan senajai tradīcijai piederoši, gan arī nāca no kristietības un kopā veidoja savdabīgu parādību, kas XIV gs. beigās bija jau sinkrētiska zemnieku reliģiozitāte, kurā saplūdušas gan arhaiskās šamanisma tehnikas, gan zintnieku slepeno zināšanu kopums vai tā paliekas, gan arī īpašo cilvēku tiešā garīgā dzīve vai tās ekstremālie stāvokļi, kā arī kristietības nestie tēli un priekšstati. Daudzējādā ziņā tas atgādina sintoismu Japānā, proti, situāciju, kad līdzās sintoismam pastāvēja budisms, kuram bija savi likumi un savas mahajānas mistērijas, bet daudzviet šīs tradīcijas tik ļoti savijas, saskaras un saplūst, ka ir grūti pateikt, “kas ir kas”, jeb kura parādība ģenētiski vai funkcionāli pieder vienai vai citai tradīcijai.

Uz situācijas sinkrētismu norāda daudzas pazīmes; piemēram, XIX – XX gs. sākumā lietuviešu svētmeistari grieza no koka svētos vai Jēzu Kristu, un šos tēlus zemnieki iesvētītus novietoja ceļmalas krustos, kapelās… Balis Buračs (Balys Buračas) par šiem meistariem saka šādi: “dieviņus grebt bija un ir viņa iemīļotākais darbs”; “dienā viņš izgreba vismaz trīs dieviņus, visai skaisti un palielus. Dažkārt, lai uztaisītu skaistāku un lielāku, arī viena pagatavošanai patērē divas trīs dienas”; “Ik svētdienu svētmeistars Jūdpauparis stāvēja pie Kražu baznīcas ar dieviņu vezumu, un ap viņu – ļaužu pūlis, ieplestām acīm blenž uz viņa baisajiem dieviņiem” (2). Svēto tēlu dēvēšana par dieviņiem ir tipisks, atklāts un nereflektējams sinkrētisms. Pēcāk tos baznīcā iesvēta mācītājs, bet cilvēku valodā tie nav svētie vai Jēzus – “dieviņi”, un viss.

Svētie akmeņi kļūst par Marijas parādīšanās vietām, piem., “Pat brīnumainajā Šiluvas kapelā Dievmāte stāv uz senlaikos godināta akmens, kurš, iespējams, bijis pagānu ziedoklis.” (3), bet četrus kilometrus no Šiluvas ir brīnumainais Akmenes akmens.

Sievietes ar bērnu parādīšanās uz Šiluvas akmens 17.gs.sākumā ganiņiem un kalvinistu mācītājam; Šiluva šobrīd ir Lietuvas lielākā svētceļojumu vieta

Sievietes ar bērnu parādīšanās uz Šiluvas akmens 17.gs.sākumā ganiņiem un kalvinistu mācītājam; Šiluva šobrīd ir Lietuvas lielākā svētceļojumu vieta

Etnogrāfs B. Buračs min parašas, kas saistītas ar šo akmeni un tam līdzās tekošo strautu, kas tiek uzskatīts par brīnumaini dziedniecisku; un tas viss notiek vēl 1938. g., īsi pirms otrā pasaules kara:

“Cilvēki stāsta, ka Akmenes akmens ir brīnumains un no senseniem laikiem tiek godāts un daudzināts tā neparastā izskata un tam izrādītās cieņas dēļ; tāpēc domājams, ka tas bijis seno lietuviešu altārakmens. Tagad uz šī akmens ir uzcelta neliela koka kapela ar Rūpintojėlis tēliem un citiem svētumiem […] Šiluvas lielo atlaidu –Šiliniu – laikā gadījās pailgāk uzkavēties Akmenē pie brīnumainā akmens. Tur redzēju daudzus cilvēkus uz ceļiem rāpojam ap kapelu un akmeni, liekam uz tā ziedojumus, berzējam gar to ķermeņa sāpošās vietas un to bučojam. Ar brīnumaino Šaukuvas strauta ūdeni cilvēki mazgāja sāpošās vietas, acis, seju, kājas un locītavas. Daudzi slimnieki dzer šī strauta ūdeni pret dažādām kaitēm. Tiem, kuri nevar te atnākt, ūdeni atnes citi […]. Jāpiebilst, ka pie šī akmens bieži tiek doti solījumi un ļaudis lūdzas ne tikai lūdzot veselību, bet arī dažādos citos dzīves gadījumos. Tā tiek stāstīts, ka kāds Akmenes ciema iedzīvotājs 1914. g., iziedams karā, lūdzies un licis ziedojumus pie brīnumainā Akmenes akmens – lūdzis, lai vesels pārnāktu no kara. Pēc divām nedēļām arī pārnācis mājās dzīvs un vesels.” (4).

 

Akmenes akmens – no Rimvidas Čirba interneta fotoarhīva; neliela kapella atrodas apmēram 200m attālumā otrā pusē ceļam pie senkapu vietas

Akmenes akmens – no Rimvidas Čirba interneta fotoarhīva; neliela kapella atrodas apmēram 200m attālumā otrā pusē ceļam pie senkapu vietas

Protams, aina pie brīnumainā strauta nav tik vērienīga kā pie svētās Gangas, primārās te ir darbības ap akmeni: tieši tam tiek ziedots un doti solījumi; un visu ainu vainago virs akmens uzceltā kapela, bet tā tikai leģitmē to, kas notiek pie strauta un akmens, turklāt leģitimē ne jau kristietības uzvaru vai senas tradīcijas turpinājumu, bet gan norāda, ka sinkrētiskā situācija ir likumīga. Arī pats nostāsts par šī akmens “atrašanu” padara sinkrētismu likumīgu piemēram:
“Vecie ļaudis stāstīja, ka pirms kādiem pāris gadsimtiem uz tā akmens nekādas kapelas nav bijis. Pēcāk, varbūt pirms kādiem simts gadiem, Aukštadvares Kontrima tēva tēvam vai, kā te mēdz teikt, Strujam, bijusi slima sieva. Visur viņu izvadājis pie ārstiem un burvjiem, bet izārstēt nav varējis. Reiz tas Kontrims naktī dzirdējis nepazīstamu balsi:
– Klausies, paņem to Sv. Elizabetes statuju, kas stāv tava dārza kapelā, aiznes to un noliec Akmenē uz brīnumdarošā akmens, un tava sieva taps vesela.

Kad Kontrims šai vēstījumā teikto izdarīja, viņa sieviete izveseļojās. Un tā koka statujiņa tā arī stāvēja uz akmens bez kapelas, kamēr pavisam sapuva.” (5)

Šis stāstījums nepavisam necenšas pārliecināt, ka akmens jau kopš senākiem laikiem nebūtu dziedējošs (svēts) – tas tikai precīzi norāda brīdi, kad “balss” (nav pateikts, vai tas ir eņģelis, vai svētais/svētā) skaidri liek savienot divus līmeņus – katolisko un tradicionālo –, un tādējādi dod iespēju pastāvēt atklātam akmens kultam. Vismaz šai gadījumā sinkrētisms neliecina ne par viena spēka uzvaru: tas ir tikai mirklis, kad balss sinkrētismu leģitimē kā īpašu reliģiozitātes veidu. To ievēroja lietuviešu, latviešu un prūšu zemēs strādājošie protestantu mācītāji: viņu skatiens ar savu angažētību un vēlmi noņemt masku katolicismam gluži nejauši izveidojās objektīvs.

Par stāvokli latviešu Kursā pēc labi zināmajām no Viļņas inspirētajām intensīvajām jezuītu misijām Pauls Einhorns 1636. g. rakstīja: “Kaut gan jezuīti bija pārliecināti, ka savas lietas labā ir krietni strādājuši un savus nevāciešus pietiekami mācījuši, tomēr no tā sanāca galīgais juceklis jeb katoļticības un pagānisma sajaukums, kad cilvēkiem lika pielūgt svētos un jo īpaši Jaunavu Mariju, un, kad viņi redzēja, ka šie svētie sakrīt ar viņu pašu dieviem un dievietēm, tad sāka pielūgt gan vienus, gan otrus: Jaunavu Mariju un citus svētos, kā arī savus dievus un dievietes, domādami, ka tie ir vienoti un visi var palīdzēt. Ne reizi vien ir nācies no viņu pašu lūpām dzirdēt, ka, lūdzot palīdzību lopiem, viņi sauc: O, Maringa Darga, o Lopu Matiet baggata (O, Marija, o bagātā lopu māte), cerēdami, ka palīdzēt var abas; gan jaunava Marija, gan viņu pagāniskā lopu dieviete. Tā notiek vienmēr, kad cilvēki tiek nevis pareizi mācīti, bet gan pārvilināti no vienas kļūdainas mācības pie citas, lai no abām sanāktu viena” (BRMŠ III, 613).

Paula Einhorna grāmata Historia Lettica – viens no nozīmīgiem izziņas avotiem

Paula Einhorna grāmata Historia Lettica – viens no nozīmīgiem izziņas avotiem

Tas, kas protestantus biedēja un smīdināja XVII gs., pilnībā atkārtojās un turpinājās līdz pat XX gs. vidum. Un P. Einhorna apgalvojums ir ļoti nopietns: savienojot katolicismu ar pagānismu, rodas viena mācība. Tā patiešām ir. Šis sinkrētisms ir to vērts, lai tiktu traktēts kā atsevišķa, savdabīga parādība, un var tikt pielīdzināts japāņu sintoisma un budisma sintēzei. Turklāt jezuītu gadījumā ir interesanta sinhronizācija un konverģences: XVI–XVII gs., darbodamies Japānā un Ķīnā, tie saskaras ar tādām pašām parādībām kā viņu kolēģi otrā Eirāzijas nomalē, Lietuvā un Kursā.

IV Iziešana no ķermeņa

Ekstremāli pārdzīvojumi (jeb robežpārdzīvojumi, robežas pieredze) tradīcijā ir lieliski apstiprināti. Droši vien vislabāk zināmais lietuviešu mitoloģijas “ekstremālists” ir mītiskais Sovijs, kurš, sadusmojies uz savu dēlu kaut kāda rituāla pārkāpuma dēļ (dēls apēdis viņa nomedītā mežakuiļa liesu), aiziet “ellē”; šī nokāpšana ir visai sarežģīta, jo, kā šķiet, pirms viņa elle vēl nebija atrasta, un viņš kļūst par pirmo, kurš ieiet pēcnāves pasaulē; pa astoņiem vārtiem viņam neizdodas ieiet, ar viena dēla palīdzību viņš ieiet pa devītajiem, taču ellē viņš apstājas un tur pilnībā paliek tikai pēc tam, kad viņa ķermenis, pieredzējis divkāršu apglabāšanu – zemē un kokā – ,tiek sadedzināts, un Sovijs beidzot jūtas labi; kopš tā laika viņš ir lietuviešu un citu radniecīgo un apkārtējo cilšu ceļvedis ellē; tieši no šīs elles Sovijs izsludina ne tikai mirušo dedzināšanas aizsākumu, bet arī ievieš Andaja, Perkūna, Žvorūnas, Teļaveļa (Teliavelia) kultu (BRM”S I, 266-268).

Esmu jau norādījis, ka šim pirmā mirušā ceļojumam ir atbilstības Indostānā, Tibetā, Korejā un šamaniskajā tradīcijā kopumā (6). Pēc būtības Sovijs kā pirmais mirušais saskaras ar problēmu, ko šamaniskā domāšana interpretētu šādi: viņā pusē, pie dieviem, senču un garu pasaulē, šamaņi mēdz viesoties, taču šīs vizītes ir īslaicīgas, jo tiek veiktas ar dvēseli, kura agri vai vēlu atgriežas ķermenī; šamanis atmostas no transa, un ceļojums beidzas. Acīmredzot konkrēta viņpasaules zona Sovijam šķiet pietiekami pievilcīga, viņš tajā ir ar lielām grūtībām ielauzies un meklē veidu, kā tajā palikt; tas nebūt nav vienkārši, jo ir krasi jāpārrauj dvēseles saikne ar ķermeni. Sovijs problēmu atrisina, ieviesdams pīšļu dedzināšanu. Dedzināšana visradikālāk sagrauj ķermeni, un dvēseli vairs nekas nesauc atpakaļ, tā var apmesties viņā pusē. Praktiski Sovijs kļūst par pirmo mirušo un pirmo pēcnāves pasaules valdnieku, kā getu Zamolksis/Zamoksis un indiešu Jama.

Ceļojumi uz citu pasauli, šamaniskie, atdalīšanās no ķermeņa un citi tamlīdzīgi elementi ir raksturīgi ne tikai mītā attēlojamajam pirmlaikam, bet arī vēlākiem laikiem, XIII–XIV gs. oficiālajai lietuviešu reliģijai un vēlākajam sinkrētismam. Par atdalīšanos no ķermeņa ir ne viena vien liecība, un ir pat vairākas šādas atdalīšanās variācijas, posmi, stadijas.

Mats Pretorijs ap 1670. g. ziņo par nadruvju un skalvju īpašiem pareģošanas gadījumiem: “Man ziņoja, ka vairākām zintniecēm žemaišu pierobežā vairākas dienas bija jānoguļ kā nedzīvām, un tikai tad viņas varējušas dot vaicātājam pareizu atbildi.” (BRMŠ III, 241).

Citur M. Pretorijs sniedz līdzīgu ziņojumu, tikai jau no Žemaitijas:
“Turienes Katīču sprediķotājs N. Cintijs, kā pats apgalvo, netālu no Vainotiem sastapis žemaiti, kurš vēlu vasaras vakarā, kad bija ļoti zvaigžņota debess, stāvējis starp diviem ozoliem un ik pa laikam ar abām rokām grābstījies pa gaisu, bet nerunājis ne vārda. Tas žemaitis, kamēr minētais mācītājs vērojis, stāvējis vairāk nekā stundu, tomēr viņš [mācītājs] ievērojis, ka dažkārt viņš paslepšus kaut ko murmina. Tomēr vīrs stāvējis tik sastindzis un ar visu ķermeni nekustīgs, ka būtu varēts padomāt, ka viņš ir it kā no zemes izaudzis. Seju un acis viņš bija pavērsis pret debesīm, ka pat nevarēja redzēt, vai tie kustas, un tikai no grābāšanās pa gaisu varēja noprast, ka viņš ir dzīvs. Mācītājs vairākas reizes viņu uzrunājis, bet tas neko neatbildējis un uz viņu pat nepaskatījies, bet tikai nepārtraukti skatījies debesīs.”

Mācītājs ievērojis arī citus cilvēkus, kuri netālu gaidījuši ziņas no šī burvja, jo viņi bija lūguši uzzināt, kā viņu radiniekam klājas karā. Mācītājs gaidījis, bet procedūra ieilgusi, viņš nogaidījis vēl divas stundas, kamēr kaut kas sācis notikt:

“žemaitis sācis šūpoties uz visām četrām pasaules pusēm. Tas ildzis aptuveni stundas ceturksni, tad vīrietis nometies uz ceļiem, trīs reizes nobučojis zemi, pēc tam piecēlies un trīs reizes briesmīgi iekliedzies: Way, Wai, Wai! Uz šo kliedzienu pie viņa atsteigušies cilvēki no ielejas, nometušies ceļos pie ozola un, debesīs raudzīdamies un rokas pacēluši, murminādami lūgušies, bet viņš trīs reizes nolaidis rokas un ik reizes, viņam nolaižot rokas, ļaudis trīs reizes bučojuši zemi. Tas varēja ilgt apmēram stundas ceturksni, pēc tam viņi piecēlās un žemaitis pastāstīja par viņu radinieku. Ar viņu noticis tā: šo cilvēku radinieks ir nolīdzis kalpu vienam draugam […], kurš kopā ar viņu devies poļu karā pret kazakiem, kungu sagūstījuši kazaki, bet viņš tajā karā guvis trīs ievainojumus, kurus ir izārstējis. Tā pastāstīja radiem tas žemaitis; izrādās, tā arī bijis: pēc pusgada radinieks ir pārnācis mājās.” (BRMŠ III, 269).

Pirmajā brīdī šķiet, ka redzam it kā nākotnes paredzēšanu, bet, dziļāk ielūkojoties, tā nav. Tas nav klasiskais orākuls, kas vienmēr atbild vairāk vai mazāk divdomīgi, bet gan tieša atbilde uz jautājumu, kādi notikumi norisinās tālienē. Ne tik daudz pagātnē kā tagadnē. Redzošais paziņo nevis to, kas būs nākotnē, bet gan to, kas notiek tagad, tikai tālienē, pat pretējo kara nometņu teritorijā. Tā nav gaišredzība par tālienē notiekošiem notikumiem, bet gan cita lieta – dvēseles atbrīvošana, un tās ceļojuma laikā topogrāfiskā un ģeogrāfiskā izpētē tiek iegūti dati. Dvēseles ceļojumam ir vajadzīgs laiks – “vairākas zintnieces” “izlūkgājienā” pavadīja vairākas diennaktis, minētais žemaitis transā ir acīmredzot vismaz trīs stundas. Par to, ka tas ir klasisks transs, kura laikā dvēsele iziet no ķermeņa, liecina arī to vērojušā mācītāja liecība. Proti, burvis nereaģē uz apkārtējiem kairinājumiem, viņš ir sastindzis, it kā no zemes izaudzis (sacietējuši, sastinguši muskuļi ir transa pazīme). Tātad gan zintnieces, gan burvis ir personas, kas vēl XVII gs. otrajā pusē spējušas ceļot ģeogrāfiskajā telpā un vērot tajā notiekošo. Nav zināms, vai minētās zintnieces pēc transa stāstījušas par nākotni, vai par telpā attālinātiem notikumiem, bet klasiskais šamanis, atdalījies no ķermeņa, var gan vaicāt dieviem, senčiem un gariem par nākotni, gan arī ģeogrāfiski ceļot un izlūkot teritoriju. Mūsu reģi no Nadruvas un Žemaitijas vēl XVII gs. beigās demonstrē klasisku burvja gatavību veikt to, kas tiek dēvēts par “ceļojošo gaišredzību”.

Lai labāk saprastu, kas tas ir, varam ņemt palīgā skandināvu atbilstības. Dvēseles ceļojumu norvēģu valodā sauc hugferd, un tā laikā dvēsele atstāj ķermeni. Nolss B. Kvastads, kurš pētījis ekstremālas parādības skandināvu literatūrā un tradīcijā, aplūko līdzīgus gadījumus, piemēram, “Sāgā par Ūdeņiem bagātās ielejas iedzīvotājiem” ir stāstīts, ka Ingimunds Torsteinsons vēlējies pārliecināties, vai Islandē ir Freja elktēls. Pats Ingimunds tad atradās Norvēģijā. Pie viņa ieradās trīs maģiju labi pieprotoši sāmi, kuri sacīja, ka šis ceļojums viņiem ir bīstams. “Vispirms ieslēdz mūs […] mājā, un lai neviens mūs nepasauktu”. Pēc trim naktīm Ingimunds atnāca pie viņiem. Viņi stāvēja kājās, smagi elpoja (sal. ar žemaišu burvja izturēšanos pēc transa) un teica, ka tas ir bijis grūti. Viņu ķermeņi visu laiku bijuši Ingimunda mājās. Viņi precīzi aprakstīja to, kas bija lūgts, pastāstīja par Islandes salu un teica, ka Freja elktēls guļ birztalā. Ingimunds pēcāk par to pārliecinājās, pats aizbraucis. Pūšot labam ceļavējam, ceļojums no Norvēģijas uz Islandi ilga septiņas diennaktis (7). Par šādu ceļojumu meistariem tika uzskatīti sāmi, un līdzīgi stāstījumi Skandināvijā ir zināmi kopš senseniem laikiem līdz pat XIX gs. (8).

M. Pretorijs stāsta par sarunu ar sievieti, kura apveltīta ar īpašām spējām un 1677. g. apgalvoja, ka zviedru armija tai gadā Prūsijai vēl neuzbruks; tas apstiprinājās: uzbrukums, kā sieviete bija paredzējusi, notika 1679. g. Turklāt viņa izklāstīja arī, kā zviedri izskatās, par viņu ģenerāļiem, un, kad M. Pretorijs aizbraucis paskatīties, vietu ieraudzījis esam tā, kā sieviete stāstījusi. Viņa noliegusi, ka esot burve, kā piemēru minējusi svētos praviešus, un teikusi, ka tā ir Dieva dāvana, kuru nevar ne iemācīties, ne citiem iemācīt. Bet arī šai gadījumā izrādās, ka redzējumi ir saistīti ar iekrišanu transā: “ilgi izvaicājis, uzzināju, ka dažkārt viņai patiešām ir jāguļ trīs dienas un trīs naktis kā noburtai” (BRMŠ III, 278).
Tālāk BRMŠ III 278, 280–281.

Tā tiek pārvaldīta vēl šamaniskās tradīcijas leģitimēta atdalīšanās no ķermeņa. Lietuviešu un sāmu gadījumā ir minēti ceļojumi telpā, bet šamaniskās prakses pārmantojušajiem burvjiem vajadzētu spēt apmēram tāpat ceļot arī, pārkāpjot ģeogrāfiskās robežas, transcendējoties šī vārda tiešajā nozīmē. Transcendere tieši nozīmē “pārkāpt”.

Saīsinājumi

BRMŠ I – Baltu reliģijas un mitoloģijas avoti. I. No senākajiem laikiem līdz XV gs. beigām. Sastādījis N. Vėlius, Vilnius, 1996.
BRMŠ II – Baltu reliģijas un mitoloģijas avoti. II. XVI gs. Sastādījis N. Vėlius. Vilnius, 2001.
BRMŠ III – Baltu reliģijas un mitoloģijas avoti. III. XVII gs. Sastādījis N. Vėlius. Vilnius, 2003.

Vēres

1. Balys J., Raksti, Vilnius, 2000, II sēj., lpp. 159.
2. Buračas В., Lietuvas lauku/ciemu parašas, Viļņa, 1993, lpp. 467-471 u.c.
3. Buračas В., Nostāsti un teikas, Vilnius, 1996, p. 114.
4. Turpat, p. 113-114.
5. Turpat, p. 115.
6. Beresnevičius G., Baltu reliģiskās reformas, Vilnius, 1995, p. 11-76.
7. Kvastad Nils Björn, Paranormālās parādības senajā skandināvuu literatūrā, Kaunas, 2000, p. 183-185.
8. Turpat, p. 185-187.

No lietuviešu valodas tulkojusi Linda Lemhena